Kad skaistais, cēlais Roko, kurš vienmēr priecīgs mājiniekus sagaidīja atgriežamies, tika aizvests uz Jaunpili, kļuvis pavisam skumji. Bet kā ņemsi citu sunīti, ja iepriekšējais aizvests projām! Arī meitenes ar tādu kā pārmetumu jautājušas – kā tad ar Roko? Lēmums par jauna sunīša iegādi nenāca ātri un viegli…
Džoja
Mazā, pāris mēnešus vecā Džoja ģimenē ieradās pirms gada. Tobrīd Anitas un Oskara meitiņas Līva un Maija atradās vasaras nometnē un nemaz nenojauta, kāds pārsteigums viņas sagaida atgriežoties. «Oskars gāja pa priekšu, es meitenes nedaudz aizkavēju, un, kad viņas ieraudzīja suni, sajūsmas spiedzieni bija neaprakstāmi! Suns spiedza vēl vairāk, jo bija nobijies…» par pirmo tikšanos pilnā ģimenes sastāvā stāsta Anita.
Džoja, pēc saimnieces teiktā, «ir ar kaut ko sakrustots taksis». Deguntiņš noteikti ir no takša, arī rakņāties ļoti patīk, sevišķi jūras krasta smiltīs. Vienīgi spalva un kājas garākas nekā taksītim.
Ļoti intensīvs izvērties graušanas periods. Džoja apgrauzusi stūrus visam, kam vien tikusi klāt. Čības sunītim joprojām patīkot – nebūtībā aizgājuši vairāki Anitas mājas apavi.
«Bet mums ir sunītis, un ar viņu ir labi,» saka Anita. «Džoja ir ļoti mīļa, īpaši pēc avārijas.»
Liktenīgais vakars
Anita joprojām jūtot sirdsapziņas pārmetumus, jo ar domu, ka tik vēlu mašīnu uz ielas nebūs daudz, sunīte tajā liktenīgajā vakarā pastaigā bija izvesta bez pavadas. Acīmredzot bija kaut ko interesantu uz ielas braucamās daļas saskatījusi, un, kad dzīvniekam ieslēdzas instinkti, bremzes nestrādā. Džoja nokļuva zem automašīnas riteņiem.