Varbūt jūs varētu pastāstīt kādu interesantu, pat ekstrēmu piedzīvojumu no visām savām aizvadītajām ekspedīcijām?
Māris Krievāns: «Nu, varbūt no pašas pēdējās — uz Antarktīdu. Todien jau bijām aizbraukuši uz mērījumu vietu, kad sākās pamatīgs vējš. Nodomājām, ka uz bāzi nebrauksim, mums no bāzes arī neviens nezvana. Veiksim pētījumus, tad atgriezīsimies. Bet vējš tikai pieaug un pieaug! Tad nu paši saprotam, ka var būt arī pamatīga problēma atgriezties bāzē… Jo tā apziņa, ka mēs esam uz citas salas un ka kādam ar gumijas laivu jābrauc mums pakaļ, jau atnāk tikai pēc tam. Todien mums no bāzes brauca pakaļ dīzelists, bet viņš nemaz nevarēja piestāt pie salas ar motorlaivu, jo bija ļoti augsti viļņi. Tad mēs atradām tādu aizvēja zonu, kur mums pakaļ braucējs vispār varēja ar laivu piestāt un mūs paņemt. Kad bijām iekāpuši laivā, viņš saka, ka īstenībā atpakaļ braukt būšot traki… Nu, mēs jau laivā sasēduši, domājam — cik nu tur traki var būt? Kad bijām izbraukuši ar motorlaivu atklātā okeānā, tad sapratām… Viļņi mums apkārt vismaz pusotra metra augstumā, ūdens gāžas laivā, tā bezmaz jau slīkst nost… Jā, patiešām tajā brīdī bija ekstrēmi. Taču pavisam jocīgi palika, kad jau bijām aizbraukuši aizvēja zonā un mums dīzelists, kurš tajos ūdeņos ir patiešām pieredzējis kuģotājs, saka — puiši, es patiešām nezinu, ko darīt, kā jūs aizvest uz bāzi. Neko darīt! Apdomājām visu, mierīgi izbraucām… Nu, cik nu tur vispār var būt mierīgi. Bet tā — ar prātu — viņš mūs līdz bāzei arī aizveda. Tādā reizē viena lieta, protams, ir viļņi un vējš, otra — aisbergi, kas ir apkārt, arī ledus gabali. Lūk, tāds mums bija interesants piedzīvojums ar laivu.»