«Kad bērni izteica vēlēšanos par ģimenes pieaugumu – sunīti, mēs ar vīru bijām apdomīgi, tūlīt pat tam nepiekritām. Lēmums par kucēna ienākšanu ģimenē nāca pārdomāti, jo sapratām, ka pašiem vien par dzīvnieciņu būs jārūpējas. Notika nopietna saruna ar bērniem, izvirzot noteikumu – ja apņematies aiz sunīša arī tos bumbulīšus savākt, suns būs. Kamēr atbilde bija nē, tikmēr arī no mūsu puses bija nē. Kad bērni beidzot bija tam gatavi, piekritām, ka varam sākt domāt par ģimenes paplašināšanos. Runājām, ka dzīvnieciņš nes sev līdzi arī izmaksas ģimenes budžetā – pati kucēna iegāde, veterinārārsta pakalpojumi, ikdienas izdevumi. Bērni izteica gatavību palīdzēt krāt naudiņu – sunīša iegādei. Domāju, ka tas palīdzēja arī mūsu jauniešiem nostiprināt viedokli, ka tas nav tāds iegribu lēmums, bet tam jābūt ļoti pārdomātam. Un viņi to vairāk nekā divus gadus arī darīja – lika kopā gan dāvināto naudu, gan citādi nopelnīto.
Interesanta bija arī suņa šķirnes izvēle. Pirms pandēmijas man ikdienā sanāca darbā satikties ar kinoloģi Lolitu Kaimiņu, protams, parasti parunājām arī par suņiem. Izmantoju iespēju un dalījos pārdomās par plānoto ģimenes pieaugumu. Izstāstīju, ka gribētu ģimenes mīluli, augumā nelielu. Tādu, lai es varētu ar dzīvnieciņu tikt galā un bērniem būtu prieks. Lolita paskatījās un noteica, ka viņa manā ģimenē redz kavalierīti. Painteresējos, un man šī šķirne ļoti iepatikās. Jo vairāk pētīju, jo šķita, ka jā – ir! Kādā no nākamajām tikšanās reizēm apjautājos, vai viņa nezina kādu uzticamu audzētāju, kur varētu interesēties par kucēniem.
VISA BĀLIŅU ĢIMENE KOPĀ. Foto no ģimenes arhīva