PAŠPORTRETS AR SARKANO BULTU. Bruno Gliks uz kārtīga Scania ilgmūžnieka kāpšļa — ar šo daudzus gadu desmitus lietoto specauto, kuram uz sāna uzraksts Sarkanā bulta, uz Valmieru atšlepētas simtiem uz ceļa palikušu smagsvara automašīnu. Gunta Vīksnas foto
Apliecinājums Bruno teiktajam ir 2015. gadā valmieriešu izcīnītais labākā Scania Latvia servisa nosaukums, kas gūts četru servisu konkurencē. Savukārt 2013. gadā Bruno Gliks atzīts par labāko Scania Latvia servisa vadītāju Latvijā. Ņemot vērā visu iepriekšteikto, skaidrs, ka mūsu saruna šoreiz lielākoties būs par lielceļu smagsvariem.
Lai būtu labs smago auto servisa vadītājs un ne jau pirmo gadu, laikam šajā krēslā nevar sēdēt ne skolotājs, ne biezpiena ražotājs, ne pavārs… Pa kādiem ceļiem nokļuvi Scania servisā?
Mana dzimtā puse ir Liepāja. Uz turieni joprojām braucu, jo tur dzīvo gandrīz visi mani radi. Apprecēju 1986. gadā Rūjienas meiteni, kopdzīvi uzsākām Valmierā. Jā, garāžas smaržu un dīzeli dzīslās es sajutu jau ļoti agri. 1973. un 1974. gada vasaras, man toreiz bija 13 gadi, nostrādāju par atslēdznieka palīgu. Man rados no mātes puses biji divi autovadītāji, pie viņiem Liepājas tipogrāfijas garāžās arī pavadīju brīvo laiku. Tāpēc man arī vēlāk nebija citu domu: noteikti savā dzīvē būšu saistīts ar kravas mašīnām! 1975. gadā iestājos Kandavas tehnikumā automehāniķos, pabeidzu to ar vidējo atzīmi 4,84 un nokļuvu Liepājas ATU-16. Tur nostrādāju par šoferi uz furgona GAZ-51 līdz iesaukšanai padomju armijā, kur transporta rotā Smoļenskā mans uzdevums ikdienā bija ar ZIL-130 apkalpot ne tikai vietējās karaspēka daļas. Bija arī tālie reisi uz Jaroslavļu, Maskavu, Minsku… Tā es tos divus gadus ar bortinieku nobraukāju. Pārsvarā vadāju pārtiku un radioaparatūru, jo dienēju tālās aviācijas pulkā. Protams, vedu arī ģenerāļiem mēbeles uz Maskavu (smejas), bija tāds Gruzinskij pereulok… Jā, arī ar tanku T-72 armijā esmu braucis. Pēc armijas 1981. gadā iestājos Rīgas politehniskajā institūtā. Mācījos un visas studiju gadu vasaras nostrādāju Grobiņas patērētāju biedrībā — braucu ar autoveikalu. Savukārt Rīgā paralēli mācībām pa vakariem arī strādāju, visilgāk, pāris gadus, sanāca kādā rūpnīcā par frēzētāju. Pēc studijām 1987. gadā sākām ar sievu dzīvot Valmierā, es dabūju darbu Valmieras Lauktehnikā — ATU 1005, kur strādāju par tehniskās daļas vadītāju autosaimniecībā. Drīz man šis darbs piegriezās, aizgāju strādāt uz degvielas aparatūras remonta iecirkni, biju mehāniķis līdz 1992. gadam, kad nodibinājās SIA Valmieras auto, kur direktors Māris Zvirbulis man piedāvāja strādāt par darbnīcu vadītāju. Tolaik uzņēmumā bija 24 tālbraucējas automašīnas. 1993. gadā Latvijā oficiāli ienāca Scania smagie auto, un ilgāku sarunu rezultātā 1996. gadā tika nodibināts Scania pilnvarotais serviss Vidzemē — Scan Vidzeme.