Bet nav jau tik vienkārši. Biju tā uztraukusies, ka nezināju, ko tagad ar tiem vāverēniem darīt. Pirmajam piezvanīju mežsargam, bet arī viņš nezināja, ar ko mazulīši jābaro. Sadrupināju riekstus, vāciņā ielēju ūdeni, un kuplastītes nedaudz to palakās. Bet ne visas. Kaimiņu meitene sameklēja kāda dabas drauga telefona numuru, izstāstīju viņam, kas par lietu, un viņš savukārt iedeva Līgatnes Velgas Vītolas numuru. Diemžēl viņa vāverēnus uzreiz nevarēja paņemt, jo pati bija apslimusi. Pa to laiku viens no vāverēniem jau bija kļuvis pavisam slābans un aizgājis. Velga zināja stāstīt par veterinārārsti Signi Alūksnē, pati viņai arī piezvanīja. Signe man no Alūksnes atzvanīja un pamācīja, ko darīt, lai vāverēniem būtu silti (viņi jau man bija kastītē uz mūrīša), kā jāpaēdina. Un viendien Signe vāverēniem atbrauca pakaļ. Viņai līdzi bija barojošs šķidrums (atcerējos, ka arī Velga Vītola teica, ka veterinārajās aptiekās esot pieniņš maziem kaķēniem). Dakterīte visus trīs aizveda sev līdzi uz Alūksni. Diemžēl pēc tam uzzināju, ka viens no viņiem tur tomēr nomiris,» pavasarī piedzīvotajā dalījās VALDA RUTKA no Brenguļu pagasta «Rutkiem».
VALDA RUTKA, viesodamies Alūksnes veterinārajā klīnikā «Labākie draugi» pie izglābtajām vāverītēm un atsaucīgās veterinārārstes Signes Gorbānes, ir pārliecināta, ka dakterīte noteikti ir pelnījusi, lai viņu godātu par «Latvijas lepnumu». Foto no personiskā arhīva