«Pati aušana, nu, tā jau ir medusmaize! Tāds kārtīgs kūkas gabaliņš, jo viss lielais darbs ir paveikts pirms tam,» smējās Gunta Jēkabsone, «Liesmai» izrādot nevis mazās stellītes, kurās top pa prievītei, jostai, grāmatzīmei, bet tās, kuras teju divus metrus platas, kur pašlaik jau izdarīts tas pamats, lai Gunta pati, kad brīvs brīdis ļauj, varētu aust tautiskas un lielas galda segas.
«Vēl tikai tās lina šķeteres jānokrāso,» smējās Gunta, rādot kaltētu diļļu saišķus un sīpolu mizu maisu. Izrādās, ka Gunta joprojām pati krāso linu, vilnu un to dara, izmantojot tikai dabīgās krāsvielas. «Liesma» uzprasījās pie Guntas ciemos, lai pavērotu, kā tas notiek.
Iemērc linu tumšā ķitē
Lielā dzijas krāsošana notiek mājās, bet Gunta nedzīvo lauku sētā. Krāsošanas vira vārās prāvā kastrolī uz gāzes plīts, kāda nokrāsota šķetere jau notek vannas istabā, lai pēc tam vējā plīvotu uz lodžijas. Pie Guntas ierodamies vēlu brokastu laikā, bet mājās rosība jau pilnā sparā.
«Noliku dienu, kad bija nodomāts galdautam vajadzīgo linu nokrāsot. Var linu nekrāsot, bet man liekas, ka tas tumši pelēkais, brūnākais tonis ilgāk saglabā spilgtumu, kad galdautu mazgā, tas nenovalkājas,» skaidroja Gunta un rādīja, kādā teju vai melnā ūdenī vārās šķetere.
«Kaimiņiene atdeva sīpolu mizas, daudz sakrājusi, es tad tikai paņemu pa kārtīgai saujai: ir gan gaišās, gan sārtās mizas, bet sanāks tāds tumšāks un gaišāks lina tonis. Cik ilgi jāvāra? Stundām,» smaidīja Gunta, izstāstot, ka, lai mums būtu ko parādīt, sīpolu mizu savārīšanu sākusi jau iepriekšējā vakarā.
LAIKS PIRMS GALDAUTA, — smaida šī stāsta varone Gunta Jēkabsone, sēžot Amatu mājas stellēs, kur izdarītas lielās lietas, visu sagatavojot, lai varētu sākties aušana. Jāņa Līgata foto