Mazā čaklā saimniecīte
Mana dzimtā puse ir Ēvelē. Esmu beigusi Ēveles pamatskolu. Cik vien sevi atceros, tik kopš agras bērnības man patika rosīties pa māju. Agri iemācījos adīt un šūt. Arī savu pirmo torti kopā ar mammu izcepu bērnībā. Tolaik taču veikalos nekā nebija, tādēļ, ja vien sakārojās kaut kā garšīga, nekas cits neatlika, kā mēģināt pašai to izcept. Nākamās tortes cepšanas piegājiens jau bija patstāvīgs. Tā sagadījās, ka bija Lieldienas, bet mamma atradās slimnīcā. Tad nu darīju, ko varēju, lai savējos iepriecinātu. Tiesa, tortes kopskats nebija tas labākais, toties garša! Visiem tā likās pieņemama, un, ja pat vecmamma to paslavēja, tad jutos nudien kā maza, pirmo atzinību pelnījusi saimniecīte.
Mammai tolaik bija darbs kantorī, viņai arī piemājas saimniecībā rūpju netrūka, tādēļ likās tikai likumsakarīgi, ka soli pa solim atbildība par virtuvi pārgāja manā ziņā. Kļūstot patstāvīgai, daudz ko vērtīgu iemācījos un pratu izpausties visai daudzpusīgi. Kā jau dzīvojot laukos, tāpat kā daudziem arī mums dažkārt bija materiālas grūtības, bet, ja citi šā apstākļa dēļ nevarēja atļauties dāvināt dāvanas jubilejās vai citos svētkos, tad es šādās krīzes situācijās vienmēr atradu izeju. Ja nevarēja dāvanas nopirkt, tad atlika tās izgatavot pašai. Bieži vien to gatavošana un dāvāšana sagādāja abpusēju prieku – kā saņēmējam, tā devējam. Tā tas turpinās līdz pat šai dienai. Kad nu man pašai ir sava ģimene, kurā aug divi dēli, tad gan brīžiem liekas, ka, esot tik daudzpusīgai savās radošajās izpausmēs, daļu tik dārgā laika tomēr atņemu ģimenei. Padomāju, ka tās sievietes, kuras neprot vai kurām nepatīk rokdarbi, daudz vairāk uzmanības var ziedot saviem tuvajiem. Dāvanām esmu adījusi, tamborējusi, šuvusi un arī izšuvusi, kūkas un tortes cepusi.
EVIJA SKRĪVELE: «Vairāk nekā gadu manu brīvo laiku aizpilda dekoratīvo ziepju gatavošana.» Ārijas Romanovskas foto