Atbildības sajūta – no mammas
Dzintra ir sirdsgudra zemgaliete no Auces. Tiesa, nu viņa jau daudzus gadus dzīvo Vidzemē un jau gandrīz kļuvusi par īstenu valmierieti, taču sirdī saglabājot tuvību ar tagad tik skaisti sakopto Auci.
Dzintra stāsta, ka viņas bērnība un skolas gadi pagājuši Aucē piecu bērnu ģimenē. Agri zaudējuši tēvu, tādēļ piecīšiem visi saimniecības un zemes darbi bija jāveic kopā, palīdzot mātei vienai tikt galā ar kuplo saimi. Dzintra stāsta: «Cik vien sevi no bērnu dienām atceros, tik man vienmēr bija uzticēts kāda lielāks vai mazāks darbiņš, ko nekad neuzskatīju par smagu nastu. Mamma man jau agri bija iedīdījusi: meitiņ, ja ko dari, tad tikai kārtīgi, un esi atbildīga par paveikto!
Arī mani skolas gadi bija interesanti, varbūt tādēļ paskrēja nemanot. Klasē bijām 16. Tā sagadījās, ka mūsu klases audzinātāja bija dāma, kas arvien centās šiki ģērbties un vienmēr pamirdzēt mūsu priekšā ar neparastām brošiņām, šleipītēm, lentītēm, šallītēm. Tas nudien likās interesanti. Dažkārt par to pasmīkņājām, bet kaut ko no tā visa jau arī ieguvām. Arī viņas atziņu, ka īpaši jau meitenēm un sievietēm ne tikai sejai, bet arī visam vienmēr jābūt koptam un skaistam. Audzinātāja mums, meitenēm, iemācīja pašūt īpaši skaistus naktskreklus. Tas man bija viens no dārgumiem, ko paņēmu līdzi savā jaunajā dzīves ceļā uz Valmieru.»
DZINTRA SENKĀNE: “ Adīšana man ir kaut kas vairāk nekā tikai rokdarbi.”