Domāju, ka varēšu viņu ņemt līdzi uz mežu, vienkārši intereses pēc — varbūt saodīs kādu lapsu vai citu meža dzīvnieku. Reiz mežā bija ar kaut ko aizrāvies, aizskrējis pārāk tālu no mums un apmaldījās. Ilgi nevarējām sameklēt. Bija jau nakts, kad atradās. Drauga sunītim gājiens uz mežu beidzās bēdīgāk. Ziemas laikā suns aizgāja pa lapsas pēdām un apmaldījās. Pēc trim dienām viņu atrada nosalušu… Kopš tā laika suņus uz mežu līdzi neņemam. Un mūsu sunīši lielu interesi par medībām arī nav izrādījuši.
Kāds mednieks man stāstīja, ka takšiem ir garas un stipras astes un jau no bērnības suns jādresē, lai aiz astes var izvilkt no alas ar visu medījumu. Astes viņiem tiešām izturīgas, un, ja koku iedod zobos, ieķeras tajā kā buldogs.
Kad viņš no mums aizgāja, mana drauga garspalvainajai taksenītei tieši bija piedzimuši kucēni. Tā mūsu dzīvē atkal ienāca taksītis. Nosaucām par Rikiju (viņam gan iepriekšējie saimnieki bija devuši kādas futbola zvaigznes Bartēza vārdu, jo sunītim ļoti patika un joprojām patīk spēlēt futbolu). Rikijs droši varētu stāvēt vārtos — nevienu bumbu garām nepalaistu. Arī tagad, nu jau turpat desmit gadu vecs būdams, Rikijs joprojām ir ļoti aktīvs, pat apskrien mūsu jauno taksīti Čakiju, kam vēl nav pat gadiņš. Čakijs mums ir ceturtais taksītis,» par saviem četrkājainajiem ģimenes locekļiem stāsta ANDREJS TIMOŠENKOVS.
PSIHOTERAPEITI. Rikijs un Čakijs ļoti gaida saimniekus pārnākam no darba. Andrejs atzīst, ka taksīši sniedz tik daudz pozitīvu emociju, ka viss nogurums un sliktais garastāvoklis pazūd. Foto no personiskā albuma