Kurš tik neparastu vārdu zostēviņam izdomāja?
Vīrs. Viņš ļoti aizrāvās ar putniem, vēroja tos, pat bija sadomājis grāmatu izdot, bet tā arī savu sapni neīstenoja. Viņš arī bija izlasījis leģendu par Pelgotu. No turienes šis vārds. Zosu māti arī saucām par Pelgotieni.
Vai tolaik saimniecībā bija vēl citi putni?
Citu draudzeni Pelgotam tā arī nenopirkām. Bet mums bija pīles, un Pelgots ļoti sadraudzējās ar vienu baltu pīļtēviņu. Diemžēl arī tas aiz vecuma nomira, tā Pelgots atkal palika viens.
Kad pīļu māte izperēja pīlēnus, Pelgots uzmetās par tēvu. Nebija rūpīgāka bērnu uzrauga kā Pelgots. Nevienu pīlēniem nelaida klāt – ne savu balto draugu, ne viņu māti, kura pati bērnus pastaigās nedrīkstēja vest, par suņiem nemaz nerunājot. Bet, kad zostēviņš nebija klāt, baltais pīļutēvs mazajiem bruka virsū un knāba tiem uz nebēdu. Nu tādi gāganu kari pagalmā notika, ka bail! Gribēju pat par tiem uzrakstīt.
Vēl par suņiem pastāstīšu. Vīram bija suns, abi sapratās kā cimds ar roku. Bet Pelgots ne ar vienu, ne ar otru nesatika. Un, kā radās kāda izdevība, zostēviņš sunim ar knābi spalvās iekšā. Reiz ieķērās tam apkaklē, uzkāpa mugurā un pa visu pagalmu ar to jāja. Beidzot suns to Pelgotu nometa nost, ieķērās knābī un pārkoda to. Tā mūsu zostēviņam atlikušais mūžs jādzīvo ar pusknābi. Patiesībā ne ar vienu suni viņš nesadzīvo. Arī suņiem no viņa bail. Tā viens otram iet ar līkumu un konfliktus pat neuzsāk.
VISMAZ PA GABALU varējām iepazīties ar stāstiņa galveno varoni Pelgotu, kuram svešinieki it nemaz nepatīk. Ilga zostēviņu atrādīšanai izvedusi ārā no kūtiņas. Jāņa Līgata foto