Jokaini, ka dzīvoju pie Gaujas, bet pa to tā īsti neesmu ne pabraukājis, ne tajā makšķerējis. «Laimīgais» (mans pašbūvētais makšķerēšanas kajaks) arī šķūnī dīžājās kā jauns zirgs, sak’, vajag taču kaut kur izlaist. Aprunājos ar kolēģi, vai nevar mani ar visu laivu aizvest līdz «Krāčiem». Šis bija gatavs vest arī augstāk, bet krāces forsēt man negribējās. Tā nu karstā rītā ap 10 «Krāčos» atvadījos no saimnieka, kurš man laipni atļāva ielaist laivu atpūtas bāzes teritorijā. Biju sagatavojies spiningot. Kolēģis gan vēl solīja: ja būšu noķēris tik daudz zivju, ka nebūs kur likt, lai droši zvanot, atbraukšot palīgā aizvest.
Izrādījās, ka krāces vēl pie bāzes tā īsti nebeidzas, bet dažus akmeņus, izmantojot savu kādreizējo krāčūdeņu pieredzi, man izdevās laimīgi apbraukt. Pirmais, ko ievēroju, bija Gaujas apbrīnojami tīrais ūdens. Pat divu metru dziļumā varēju saskatīt katru sīkumu. Aiz krācēm cerēju braukt pa plašiem ūdeņiem, bet līdz pat «Jaunarājiem» ar nelieliem pārtraukumiem Gauja ir pilna ar kritušiem kokiem. Kopumā vērtēju: vismaz 100 līdz 200 kubikmetru tajā posmā guļ. Tādēļ arī spiningošanas iespējas šajā posmā izrādījās visai ierobežotas. Varēja šur tur pa koku starpām iemest, ko arī darīju. Izrādījās, ka tur bedrēs mīt daudz asaru. Divus ap 300 gramiem svarā pat man laimējās ar roterīti izmānīt. Arī brekšu bari bija manāmi.
«LAIMĪGAJĀ». Vienam tāda laiviņa arī uz Gaujas ir pietiekami ērta.