Jo īpaši politiķiem. Koalīcija ātri pieradīs pie savas tagad ērtās dzīves, kad tā pati sev šķiet varonīga tautas glābēja. Pat nesen apsmietās un lamātās veselības ministres paziņojumi nu tiek bijīgi uzklausīti. Neviens valdīšanai nerunā pretim, nerīko piketus un neducina traktorus. Pat Saeimas «pļāpātavā» ieviesta karantīna, un opozīcija apklususi. (Tāpēc partijām var pat piemirsties, ka balsojumu portāls «manabalss.lv» nav aizvēries un parakstīšanās par Saeimas atlaišanu turpinās.)
Vēl vairāk – visi, tostarp arī mūsu cunfte, stāv kā patversmes bērni ar savām bļodiņām rindā un gaida, kad gādīgais onkulis Reirs pie sava divmiljardu katla sāks cilāt pavārnīcu. Tāpat ir skaidrs, ka visiem pat ar šo milzumu nepietiks, tāpēc sākas grūstīšanās un brēkšana: dodiet man, tieši man vairāk vajag par citiem! Kā gan lai politikāņu sirdis netrīc klusā priekā, redzot, kā mēs – vakar tik lepnie uzņēmēji, kultūras darbinieki, NVO aktīvisti vai žurnālisti – atkal paši pilsoniski sadrumstalojamies un pārtopam no savu tiesību pieprasītājiem izmisīgos pabalsta lūdzējos. Kā lai viņiem nesagribas šo baudas mirkli jebkādi paildzināt?
Ārkārtas apstākļos var ne tikai ērtāk veikt nodokļu reformu, par ko jau pirms nedēļas rakstīju, bet arī «sakārtot» pašvaldību pārveidi, kas jau virzījās strupceļā. Tāpat var nokārtot vēl kādas sīkākas, bet arī tīkamas lietas. Koronavīruss nez kāpēc padarīja iespējamu alkohola tirdzniecību internetā (kāds par to valdības labdariem ne tikai paldies pateiks), tāpat arī vispārēju azartspēļu aizliegumu. (Tas ļāva «jēkapistiem» sīki ieriebt «paristiem» un Jurim Pūcem – atstājot dažu kultūras projektu bez Jāņa Zuzāna atbalsta.) Neprātosim nemaz par to, kam varētu tikt drupačas no miljardu dalīšanas.
Cilvēku izmisums, neziņa un bailes no neparedzamā likteņa ir viegli izmantojami savtīgās interesēs. Un vienalga, ar kādiem stratēģiskiem apsvērumiem vai cēliem lozungiem tās tiek maskētas. Apsviedīgi cilvēki prot izsist savu labumu ne tikai no saimnieciskām krīzēm vai nāvējošām epidēmijām, bet pat no kara.
Uzskatāms piemērs – tiem, kas grib redzēt – ir Ukrainas lēni gruzdošais un, šķiet, nepārtraucamais bruņotais konflikts Donbasā. Nogurusī tauta vēlas mieru, izraušanos no nabadzības un korupcijas. Gandrīz trīs ceturtdaļas pilsoņu prezidenta vēlēšanās balsoja par televīzijas komiķi, kuram bija dūša to viņiem apsolīt. Taču vairumam Kijevas politiķu ir vajadzīgs karš, lai varētu jūsmīgas retorikas aizsegā palikt pie varas svirām un kārtot šeptes. Ne jau šie «patrioti», ne viņu bērni pie Luhanskas mirst no mīnām vai snaipera lodes…
Lielā mērā piekrītu «Neatkarīgās» kolēģa Jura Paidera vakar rakstītajam viedoklim, ka koronavīruss visā pasaulē kārdina politiķus ļauties totalitāras uzvedības «efektivitātei». Tieši tāpēc šobrīd ir pilnīgi nevietā spriest par Satversmes 81. panta atjaunošanu – tā dodot valdībai likumdošanas tiesības – pat kaut kādā «modernizētā» versijā. Nē, mums ir ātrāk jāatjauno pilnvērtīga «pļāpātavas» darbība – kaut vai internetā. Tieši «mēra laikos» demokrātiskie strīdi un politiķu apelēšana pie sabiedriskās domas ir vēl vairāk nepieciešami nekā mierpilnā ikdienā.