Priekškars paveras… Svinīgi, priecīgi satraukti, lepni par padarīto un skolai tik piederīgi juzdamies — tādi mēs iesoļojām svinību zālē, kur tikām sagaidīti mūsu svarīgāko cilvēku vidū. Valsts himna, direktora Ulda Jansona un viņa vietnieces izglītības jomā Ilgas Verovkinas uzrunas, un sākas skolas simbola pasniegšanas ceremonija.
Imants Ziedonis reiz teicis: «Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.» Un — ziniet? Žetons — pie apģērba piespraužama zīme ar Viesturskolas iniciāļiem — no tiesas nav nekas liels, bet tagad, kad man tas ir, tas sniedz milzīgu piepildījumu! Vienu vienīgo reizi, stāvot uz vienas skatuves ar šā gada Viesturskolas abiturientiem, sapratu, cik skola tomēr ir bijis nozīmīgs laiks mūsu dzīvē un cik daudz mēs esam spējuši izdarīt, pateicoties saviem vecākiem, ģimenei un skolotājiem.
Pasākuma otrajā daļā izdzīvojām R. Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» izrādi, kurai mērķtiecīgi gatavojāmies visu iepriekšējo nedēļu. Pirms uzstāšanās visas trīs divpadsmitās klases sadevāmies rokās un cītīgi uzklausījām režisora Roberta Segliņa norādījumus, kas jāatceras un kam jāpievērš uzmanība. Mums tā bija pavisam jauna pieredze — uzstāties kopā tik lielā pulkā. Kā zināms, teātris ir komandas darbs, kurā savstarpēji jāizpalīdz, lai kas izdotos. Par laimi, mums izdevās! Ieguvām spēlētprieku, skatītāju ovācijas un saliedētību visu klašu starpā, kas arī ir neapšaubāma vērtība. Paldies izrādes veidotājiem: mūsu iecietīgajam režisoram Robertam Segliņam un Inesei Ramutei, kura mums palīdzēja izprast katram savu tēlu. Par muzikālo daļu paldies Ilzei Jansonei, par draiskajiem deju soļiem — Artai Stikānei.
Kā abituriente varu apgalvot, ka mums, divpadsmitajiem, šis emocionālais sarīkojums bija viens no pēdējiem pagriezieniem, kas jāveic, lai varētu ieņemt starta pozīciju finiša taisnē.
SKRODERDIENAS SILMAČOS. Attēlā no kreisās: Kristīne Višņevka (Pindacīša), Keita Zariņa (Zāra), Oskars Leosks (Joske), Rodrigo Krūmiņš (Rūdis) un Kristers Komarovs (Kārlēns). Kalvja Zaļaiskalna foto