Skaitļi, cik bēgļus uzņēmis Valmieras novads, cik ukraiņu bērni jau iekļāvušies bērnudārzu un skolu dzīvē, cik Ukrainas kara bēgļiem jau izdevies atrast pastāvīgu mājvietu un algotu darbu, ir mainīgi. Ik nedēļu cilvēki saņem darba vīzas un meklē algotu darbu. Tas arī atrasts caur nupat satikto paziņu paziņām, izmantojot Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvājumu, zināms, ka ukraiņi jau strādā Valmieras uzņēmumos, Valmieras pašvaldībā un mācību iestādēs.
Strādā savā profesijā
Latvija ir apkopojusi informāciju, ka vairāk nekā puse no kara bēgļiem, kas meklē darbu, ir ar augstāko izglītību. «Liesmai» satiktās ukrainietes gan teikušas, ka gatavas par izglītības dokumentiem aizmirst un darīt kaut vienkāršāko darbu, lai justos vajadzīgas sabiedrībai un aizpildītu savu dienu. Bērni mācās, sporto, muzicē, bet pieaugušie vēlas algotu darbu.
Ludmila ir viena no viņām. Otro nedēļu sieviete strādā par skolotāja palīgu Valmieras 5. vidusskolā.
«Esmu vajadzīga, esmu savā vietā un daru to pašu, ko mājās. Biju darbā iekārtošanas aģentūrā, un tur teica, ka man ir ļoti laimējies. Strādāt savā profesijā reti kuram ir iespējams,» sacīja Ludmila Vitartasa un stāstīja, ka arī Ukrainā strādājusi par angļu valodas skolotāju.
KARŠ UN MIERS bija pretstats, ko minēja Nikita, paplašinot zināšanas ukraiņu valodā, tās gramatikā un literatūrā. Ar viņu sarunājās skolotāja no Ukrainas Ludmila Vitartasa. Ārijas Romanovskas foto