Protams, valstī, kas 200 gadus nav pieredzējusi karu, visas lietas krietni vien fundamentālāk sakārtotas. Arī ceļi. Īpaši priecē zviedru lielceļi ar trim joslām, kur ik pa gabalam savstarpēji mainās joslu skaits braukšanai vienā virzienā — no vienas uz divām, apdzīšanas joslu ieskaitot, un atpakaļ. Ērti un, manuprāt, arī ar krietni vien lielāku pienesumu ceļu satiksmes drošībai. Jo pa vidu abiem braukšanas virzieniem metāla barjera. Protams, arī asfaltbetona segums Zviedrijā tikai retā vietā ar kādu plaisu virskārtā, bet ko gan tur plaisas meklēt, ja ceļi būvēti lielākoties uz klintīm un visas ceļa uzbēruma sastāvdaļas tikai no dažādu frakciju granīta šķembām — nekādas smilts un grants!
Atkal mājupceļš sanāca piektdienā, un atkal ceļš uz prāmi nebija vienkāršs… Šoreiz gan bijām rēķinājušies ar specifisko Stokholmas satiksmes organizāciju, kas piepilsētā ierasti straujo automobiļu kustību pa bāni pakāpeniski minimizē ar 70, 50 un pat 30 kilometriem stundā atbilstošu satiksmes plūsmas ātrumu. Paldies Dieviņam, šoreiz nebija korķu, taču pilnīgi leģitīmi atkal trāpījām uz pirms pāris gadiem piedzīvoto fotogrāfu, kas pēcāk piesūtīs kvīti par sastrēguma nodokli 15 zviedru kronu apmērā.
AUTOBUSIEM ATPAKAĻGAITAS SENSORU UN PĪKSTUĻU NAV… Lūk, tāda aina vērojama kādā vietā Valmierā, kur metāla barjera acīmredzami patraucējusi ne vienam vien lielajam autobusam, to atpakaļgaitā pārvietojot. Tā teikt, braukuši, kamēr atdūrušies! Vara Akotiņa foto