Kā kļuvi par jumiķi?
Pabeidzu Valmieras 5. vidusskolu, pēc tam gudroju — iet uz augstskolu vai labāk iemācīties kādu profesiju. Tomēr primāri man šķita vispirms zināt, ka spēšu ar savu amatu nopelnīt maizīti, tādu kā drošības spilvenu dzīvei radīt. Tāpēc izvēlējos Ērgļu profesionālo vidusskolu, kur pusotrā gadā apguvu jumiķa profesiju. Par to paldies maniem meistariem Ērgļos un, protams, arī maniem prakses laika skolotājiem — Jumiķu biedrības biedriem Andrejam Jurjānam un Normundam Vilciņam Rīgā.
Uz kādiem jumtiem galvaspilsētā pabiji?
Prakses laikā pastiprināti apguvu tā saukto valcprofilu, tieši šie darbi bija pamatā arī nupat notikušajā Pasaules jauno jumiķu čempionātā. Manuprāt, tas — jumta seguma veidošana no gludām skārda loksnēm, kā tas bija, piemēram, Svētā Sīmaņa baznīcai, — ir viens no labākajiem jumtu veidiem. Pabeidzu skolu un atnācu uz savu tagadējo darba vietu — Skārda servisu Valmierā, jo tā arī mājai tuvu. Strādāju kopš 2014. gada novembra, atnācām kopā ar manu studiju biedru gulbenieti Eināru Skangali, abi kopā arī čempionātā startējām Latvijas komandā.
Uz kuriem jumtiem, strādājot Skārda servisā, esi jau paguvis savas pēdas atstāt?
Tāds ievērības cienīgs jau laikam ir Svētā Sīmaņa baznīcas jumts, kur abi ar Eināru un vēl vienu kolēģi Jāni strādājām. Pielikām gan savu roku, gan pilnveidojām amata prasmes, sapratām, ka esam spējīgi to izdarīt.
OTRĀS DIENAS DARBIŅŠ. Tā latviešiem Jānim (no labās) un Eināram sanācis Pasaules čempionāta otrās dienas veikums — poļu ražotu metāla šindeļu jumtiņš. Jāņa Jankēvica personīgā arhīva foto