– Mana ikdiena un brīvais laiks ir ļoti piesātināts, jo esmu dvīņu zēnu mamma un kopumā, kad dēli ir mājās, dzīvojam lielā troksnī un burziņā, jo puiši kā jau puiši ir ļoti aktīvi un pasauli izzinoši. Kā es saku, mums vienmēr iet ņigu ņegu.
Cik ilgi jau nodarbojaties ar mezglošanu? Kā tas viss sākās?
Viss sākās pirms nepilna pusgada, man uzrakstīja draudzene, vai nevēlos aiziet uz mezglošanas meistarklasi. Domāju – kāpēc ne, vispār es bieži apmeklēju dažādas meistarklases, patika izrauties no ikdienas dzīves, no skaļuma mājās un papildināt savu paveikto darbiņu sarakstu. Tieši 8. martā, Sieviešu dienā, tepat Kocēnos apmeklēju mezglošanas meistarklasi, kur tapa mans pirmais darbiņš – puķupoda turētājs. Jau šajā meistarklasē sajutos kā meditācijā, tas man sagādāja tādu mieru, ko nevaru izteikt vārdiem, jutos piepildīta līdz sirds dziļumiem. Jau tad, aizbraukusi mājās, sapratu, ka ir jāmeklē, kur var nopirkt auklas, lai varu to atkārtot mājās. Sapratu, ka tas ir mans.
Tad sākās pandēmija, aizvēra bērnudārzus, bērni palika mājās, un tad sākās mana īstā jautrā ikdiena. Starp bērnu izklaidēšanu un skaļo ikdienu sapratu, ka tieši tagad noderētu šī mezglošanas meditācija. Un tā no pirmajām auklām tapa daudz puķupodu turētāju, laiks jau bija tik, cik bija, jo jātaisa bērniem ēst, jādomā izklaides, bet es tā aizrāvos, ka katru brīvo brītiņu pieķēros kaut pie pāris mezgliņiem.
LAURA FREIVALDE. Ārijas Romanovskas foto