Mājas Latvijā, bet darbs Īrijā, tas šodienas kontekstā noteikti ir stāsts par ļoti daudziem latviešiem. Vien sajūtas katram ir citas.
Ar mūrmuižnieci AIJU FREIMANI runājam par mājām, kas viņai vienmēr ir un būs vieta, kur satikt mammu, brāļus, māsas un bērnus, bet darba dzīve, jā, tā notiek kādus trīs tūkstošus kilometrus attālajā Dublinā. Pa gaisa līniju, putna lidojumā, es esmu tuvāk, Aija iebildīs, jo lidmašīnas biļetes viņai vienmēr ir kabatā.
«31. augustā es lidošu uz Dublinu, jo 1. septembrī atsāksies darbs, jauns mācību gads, bet jau zinu, ka tūlīt par pirmo algu sarūpēšu biļeti atceļam, plānoju Latvijā kā vienmēr būt Latvijas dzimšanas dienas laikā,» tā Aija, kas uz sarunu redakcijā bija atbraukusi pēcpusdienā, bet rīts pagājis viņas laukos, dārzā, kuru jau desmit gadus kopj uz pašas zemes.
«Stādu kokus, krūmus, puķes, nu, man to vajag, man vajag ielikt rokas zemē, tāpēc, ja prasi par šo atceļa biežumu, tad noteikti Ziemassvētki, tad ap Lieldienām, ja iespējams dabūt biļetes par saprātīgu cenu, un tad noteikti Latvijas Neatkarības diena, Latvijā garās maija brīvdienas pavadu, kad semestris beidzies arī augstskolā.
MĀJAS ir Latvijā, Mūrmuižā, kur mamma, saka Aija. Viens no kopīgajiem foto ar mammu Rasmu Freimani. Foto no Aijas personiskā arhīva