Latviskais koks, kas pelnījis daudz lielāku uzmanību

Vēju un laikmeta notikumu savērpts, samezglots, ar reizēm pat nežēlīgi aprautām saknēm tas joprojām cenšas noturēties, zaļot, varbūt pat reiz atkal staltāk izslieties tīruma vidū netālu no «Baložu» mājām Valmieras pagastā.

Cik šis kadiķis ir sens?

Tas esot lielākais visā Baltijā, vārdu ieguvis no «Baložos» dzīvojušā Rietekļa, kurš ir dzejas autors vienai no vislatviskākajām dziesmām «Še, kur līgo priežu meži». Dzejnieks pie tad jau sirmā koka bieži nācis dzīvi pārdomāt. Arhīvos ir Rietekļa fotogrāfija pie kadiķa 1923. gadā. Tajā vēl staltais koks jau redzams pamatīgi resns. Vērtē, ka kadiķa vecums ir 250 gadi. Šobrīd tā apkārtmērs pārsniedz 3 metrus, augstums reiz pārsniedzis 9 metrus. Pie koka šobrīd redzamajā informācijas zīmē, kurai pat nolobījusies krāsa, gan var izlasīt nu jau krietni novecojušas ziņas. Domāju, ka arī kadiķa vecums ir vērtēts vien nosacīti. Neatradu ziņas, ka to kāds būtu mēģinājis noteikt ar modernām ierīcēm. Tādēļ pieļauju, ka šis Latvijas piedzimšanu jau kā dižkoks pieredzējušais kadiķis ir krietni senāks. Tā liek domāt 1923. gadā avīzē «Kultūras Vēstnesis» rakstītais: «Valmieras pagasta Baložu māju robežās atrodas piramīdveidīgs kadiķis, kura stumbra apkārtmērs pārsniedz 8 pēdas.» Vienkārša rēķināšana rāda, ka pirms turpat 100 gadiem kadiķa apkārtmērs jau bijis tuvu 2,5 metriem un pēc tam tas pieaudzis vien nedaudz vairāk par pusmetru. Bet to 8 pēdu pārsniegšanai taču arī vajadzēja ne vien gadu desmitus, bet simtus. Tieši tādēļ ļoti senais koks prasa vēl nopietnāku palīdzību, lai tas ar latvisku sīkstumu stāvētu vēl ilgi (kadiķa mūžs varot pārsniegt pat 800 gadus!).