Mācību centra «BUTS» Cēsu filiālē projektu vadības kursos satikās SINTIJA RUDE un INESE KRŪKLĪTE. Sadraudzējās un izlēma, ka veidos kopīgu ražotni.
Dzīves skolas desmitajā klasē
Inesi un Sintiju pazīstam vairākus gadus, jo esam tikušās gan Vidzemes kūku konkursā Smiltenē, dažādos gadatirgos, Raunas ķiploku festivālā, gan arī ražotnē. Kad nesen zvanīju, lai vaicātu, kāda bijusi šī sezona, dzirdēju: «Rudens galvenie darbi paveikti – raža novākta, ziemas ķiploki iestādīti, tagad tikai jāgādā, kā visu pienācīgi saglabāt un pārstrādāt! Radīti jauni produkti.» Pieteicāmies ciemos, lai tos aplūkotu.
Ierodoties ražotnē un uzliekot sejas maskas, sapratām, ka šajā vietā varētu arī bez tām iztikt, jo ražošanas un veikala telpas bija pārņēmis spēcīgs ķiploku aromāts, tik jaudīgs, ka likās – vīrusi šeit met līkumu. Saruna notika ar Sintiju, jo Inesei, kā jau biznesā mēdz atgadīties, bija jāpaspēj uz svarīgu tikšanos. Redzot firmas veikaliņā uz galda saliktos grozus ar vareniem, veselīgiem divu šķirņu jaunās ražas ķiplokiem, vaicājam, cik gadu pieredze vajadzīga, lai izaudzētu tik skaistu produkciju. Sintija atbildēja:
«Ķiplokus audzēju nu jau desmit gadus, bet tas nenozīmē, ka prasme pilnībā ir rokā. Divu vienādu sezonu nav! Katrs gads nāk ar saviem laika apstākļiem, plusiem un mīnusiem, tādēļ joprojām ir sajūta, ka skološanās ķiploku skolā arvien vēl turpinās, tikai katru gadu citā, augstākā klasē. Visu praktiskajā darbā pieredzēto saglabājam ne tikai savos atmiņu failos, bet arī pierakstos. Tajos ielūkoties arvien ir pamācoši.
TANDĒMS. Inese (no kreisās) un Sintija ar jaunās ražas varenajiem ķiplokiem. Ārijas Romanovskas foto