Gaidot Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» šonedēļ plānotās «Atvērtās dienas laukos» vairāk nekā 240 vietās visos valsts reģionos, «Liesma» kopā ar biedrības «Oleru muiža» valdes priekšsēdētāju IEVU ZEMĪTI, putnu kopkorim skanot, izstaigāja Oleru muižas 19. gadsimta sākuma ainavu dārzu.
Centrālā lauce
Noejot no muižas kungu mājas terases, nonākam dažādu koku, krūmu un dekoratīvo augu zaļo toņu un formu valstībā ar plašu centrālo lauci kopta zāliena vidū. Centrā simtgadīgs dižozols, netālu vēl vecāka Vāczemes Ledabūra lapegle, tālāk takas malā milzīgs, pašlaik bagātīgi ziedošs valriekstu koks. Nekā lieka! Uzsākot pastaigu pa parka grantēto taku gar filadelfiem, bārbelēm, veigelām, segliņiem, sausseržiem un parka rožu stādījumiem, Ieva stāsta:
«Ainavu dārzam ir jābūt tik skaistam, kā Dievs to radījis un daba tajā spēlējusies, nedaudz vēl skaistākam, kad klāt nācis cilvēka pieskāriens. Tā ir liela māka pieskārienu tik uzmanīgi pievienot, lai tas nebūtu uzbāzīgi un uzkrītoši. Ainavu dārzā nedrīkst būt haoss, jāvalda harmonijai. Antīkās kultūras ideāli ļoti iespaidojuši vēsturisko ainavu dārzu veidošanu, joprojām tā kopējiem diktē prasības pēc klasiskā skaistuma. Kā glezniecībā, kā arhitektūras proporcijās! Līdzsvaroti veidots ainavu dārzs savā ziņā ir arhitektūras turpinājums.
CENTRĀLĀ LAUCE. Skats uz Oleru muižu no dārza. Ārijas Romanovskas foto