Par to, kā mums tur gāja, varētu sarakstīt grāmatu. Bijām gatavojušies strādāt zemeņu laukā, bet, kad aizbraucām līdz Lielbritānijai, uz vietu, kas atradās netālu no Londonas, mums pateica, ka darba tā kā īsti nav, arī dzīvot nav kur, un latviešu meitenēm vispār ārā labāk nevajagot iet. Raivis, to padzirdot, uzreiz pateica, ka mēs tur nepaliksim. Ko darīt? Tur nevienu nepazinām, bet gandrīz tūkstoš kilometru attālumā Skotijā dzīvo tēta brālēns. Kāpām atpakaļ mašīnā un braucām nākamos tūkstoš kilometrus. Radinieks nezināja ne kristīties, ieraugot negaidīti ar koferiem ieradušos četrus cilvēkus. Mūs fiziski nebija kur izguldīt, un arī darbā iebraucējiem uzreiz iekārtoties nemaz nav tik vienkārši. Nedēļu dzīvojām mašīnā, stāvlaukumā pie veikala, labi, ka bija jau pavasaris.»
Pamazām viss sāka nokārtoties. Lelde bija atradusi sludinājumu, ka tiek meklēta auklīte: «Man palaimējās, varēju sākt stādāt. Sadzīves apstākļus saimnieks ātri palīdzēja atrisināt. Arī Raivis ar puišiem atrada visādus darbus – klāja zāli, strādāja celtniecībā. Redzot, ka puiši ir kārtīgi strādnieki, mans saimnieks viņus uzaicināja uz savu celtniecības firmu. Tā pamazām atspērāmies. Apprecējāmies un sākām domāt par mazuļiem.»
GRAVU ĢIMENES NĀKOTNE – trīs dēli. Vecākajam Evertam būs jau deviņi gadi, Oliveram tikko palika septiņi, pastarītim Ernestam, kas pagaidām pārsvarā esot melleņu degustētājs, astoņi mēneši.
Ārijas Romanovskas foto