Melnajā keramikā jūt uguns klātbūtni

Protams, dzīvē gadās arī nejaušības, taču, manuprāt, lielākoties viss notiek likumsakarīgi. Tāds bijis izteikti sievišķīgās būtnes Laimdotas ceļš pretī savam aicinājumam.

«Bērnībā dzīvoju pie vecmāmiņas, diktas adītājas. Jau piecos gados mācēju glīti adīt. Laukos iepazinos ar visiem vilnas tapšanas procesiem — apguvu kārstuves, ratiņus, plucināju vilnu. Ļoti ātri iemācījos lasīt, bet skolā iet gan negribējās. Tā kā man ļoti patika zīmēt, vecāki kompensācijā par skolas apmeklēšanu apsolīja mākslas skolu. To apmeklējot, bija vajadzīga ļoti liela uzņēmība, jo nedzīvoju Valmierā. Katru vakaru ar autobusu aizbraucu līdz galapunktam, tālāk līdz mājām, neatkarīgi no laika apstākļiem, labu gabalu soļoju kājām. Mākslas skolā iemācījāmies ļoti daudz, tomēr, manuprāt, svarīgākais nebija apgūt tehniku. Mums nemācīja, kā vajag, bet ļāva pašam domāt un mēģināt. Tur bija brīnišķīgi skolotāji,» atceras Laimdota.

Latvijas Lauksaimniecības universitātē pirmajā nodarbībā pie mākslas vēstures pasniedzēja Māra Branča viņš jautājis, vai kāds nevēlas riskēt un tūlīt pat nokārtot eksāmenu, tad varot uz nodarbībām nenākt: «Man tik ļoti gribējās pārbaudīt, cik labi esmu iemācījusies mākslas vēsturi, ka pieteicos pārbaudījumu nokārtot. Pateicoties mākslas skolas brīnišķīgā skolotāja Jāņa Kalnača dotajām zināšanām, man tas izdevās! Protams, gāju arī uz nodarbībām. Bet lielākais paradokss, ka es, kam skolā iet nepatika, izmācījos par mājturības skolotāju.»

LAIMDOTA māk savos svilpauniekos ieprogrammēt 5 — 7 skaņas. Jo lielāks izmērs, jo skaņa dūcošāka. Patiesībā tie ir kā mazi mūzikas instrumenti. Katram līdzi arī savs pastāstiņš. Šim lielajam svilpauniekam ūbeles formā ir 7 skaņas. Jāņa Līgata foto