Kā jūs nokļuvāt pašvaldības policijā?
Abi ar Armandu Miķelsonu bijām no Valsts policijas – viņš bija iecirkņa inspektors, es Kriminālpolicijas inspektore, viņš mani uzaicināja, zinot, ka arī iešu pensijā. Dienestam zaļā gaisma tika dota 2012. gada 20. decembrī, pirmā patruļa reidā devās 2013. gada 15. aprīlī. Es uzsāku darbu 2013. gada 23. martā kā vecākā inspektore. Bija jāapgūst ļoti daudz jauna, jo Kriminālpolicijā nebiju saistīta ne ar kadru daļu, ne ar nomenklatūru – jautājumiem, kuri manā dzīvē bija pilnīgi sveši. To visu vajadzēja apgūt, bet apguvām, izveidojām struktūru, un 2015. gadā mums jau pievienojās lietvede. Pozitīvais faktors bija mūsu abu iepriekšējais dienests Valsts policijā, jo uzreiz zinājām, kas ir administratīvā atbildība un kas kriminālā atbildība. 2016. gada beigās mēs no Garās ielas pārcēlāmies uz Purva ielu 12A, jo Garā ielā, kur strādājām kopā ar Valsts policiju, bija ļoti mazas telpas. Šeit turpinājām attīstīties, sekojot līdzi visām likumdošanas izmaiņām.
Kā šajā laika posmā mainījies Pašvaldības policijas arsenāls?
Patrulēt sākām ar vienu mašīnu, 2016. gadā tikām jau pie otras trafarētās mašīnas, jo ar vienu transportu grūti visu nosegt, sevišķi gadījumos, ja kas saplīst. Tagad mašīnām IT darbinieki aprīkojuši kameras, kas ir nodrošinājums arī mūsu darbiniekiem, fiksējot pārvietošanos pa pilsētu utt.
JĀNIS MĀLIŅŠ (no kreisās), RASMA GRASBERGA un ROLANDS JĒGERS. Jānis Pašvaldības policijā strādā jau trīsarpus gadus, bet Rolands Pašvaldības policijas patruļās devies vēl pirms dienesta oficiālās izveidošanas, viņam, pildot policista pienākumu, nācies arī glābt slīkstoša cilvēka dzīvību, tāpēc Rolands atzīst – darbs ir interesants, bet nekā jautra. Ārijas Romanovskas foto