Pie Burtnieka, putnu vērotājiem pār plecu lūkojoties

Dažas stundas pirms sacensību noslēguma

Svētdien rīta pusē, kad arī ieradāmies vērot, kā praktiski šāda putnu vērošana un pamanīšana notiek, cik sapratām, vēl iecerētais 100 nebija pamanīts un komandas dalībnieki cītīgi sekoja katram torņa tuvumā pielidojušam putnam vai pat uz ceļa pamanītai ēnai, kas varēja liecināt par kādu lidoni virs torņa saules pusē. Tikpat cītīgi ar binokļiem un spēcīgiem tālskatiem tika pārlūkotas ezera pļavas, krūmaines, arī ūdens lāmas, lai kādā no tām ieraudzītu vēl līdz tam brīdim nepamanītu pīļu vai bridējputnu sugu, «kura te citkārt ir manīta un kurai te vajadzētu būt», kā par šejienes putniem teica šī torņa lielisks pazinējs Andris Klepers. Viņš arī priecājās, ka komandai izdevies tikt tieši uz šo torni: «Sacensībām bijām pieteikušies jau laikus, kā otrie. Tādēļ arī izlozē bija savas priekšrocības. Man jau šis ir tikpat kā mājas tornis, no kura bieži, kad vien uz šo pusi ir iznācis braukt, esmu putnus skatījis. Šis ir viens no putnu vērotājiem visdraudzīgākajiem torņiem jau ar to vien, ka tik daudzpusīga panorāma ar pat ļoti atšķirīgu putnu sugām piemērotām barošanās un ligzdošanas vietām vēl reti kur citur ir. Vienā pusē tornim ir Burtnieks ar ūdeņu plašumiem un arī vairākiem krasta līkumiem, lejā Silzemnieku poldera dīķi, bet otrā pusē dažādiem plēsējputniem labi pārredzamās plašās pļavas, nedaudz vēl tālāk ar labu optiku pārlūkojamie mežu masīvi. Cītīgs vērotājs ilgākā laikā (ne jau tikai diennaktī, kā šoreiz) te pamanīs lielu daļu no Latvijā mītošajām putnu sugām. Šo torni zinu tik labi, ka, tiklīdz pie tā tikām, jau šurpbraucot kopā izdomājām, kurā pusē ko varētu meklēt un gaidīt un kas te varētu būt ar lielu uzmanību un pacietību pamanāms.»

SMAIDOT VAR PAT BRĪNUMPUTNU PAMANĪT. Komandas Himantopus himantopus dalībnieki Ilze Bojāre (no kreisās), Mārcis Tīrums, Ieva Mārdega un Andris Klepers Silzemnieku tornī. Ārijas Romanovskas foto