«Degvielas tirdzniecība «Lauksalacā» notiek jau 25 gadus. Joprojām atceros dienu, kad, mainoties lauksaimnieciskās saimniekošanas modelim no kolhoza uz kooperatīvo sabiedrību, aizbraucu pie Rūjienas enerģētiķiem pārreģistrēt elektroenerģijas skaitītāju. Viņi neticīgi to izdarīja, sakot, ka ilgāk par mēnesi diezin vai tas būšot vajadzīgs, jo tolaik daudzi laukos ar vieglu roku centās visu prihvatizēt. Teicu, ka mums tādu nodomu nav! Un, lūk, pagājuši jau 25 gadi. Degvielas tirdzniecību sākām ļoti primitīvos apstākļos un tikai gadu no gada, soli pa solim visu sakārtojām tā, kā pienākas. Kad studēju Jelgavā, pasniedzējs inženiertehniskajās zinātnēs teica: «To nu gan labi atcerieties, ja vien pie kāda no jums vēlāk aizbraukšu ciemos, tad pirmais, kur aiziešu, būs degvielas uzpildes vieta jeb naftas bāze (tā toreiz to sauca!). Ja tur nebūs kārtība, nemaz jūs nemeklēšu un tūdaļ braukšu prom!» Pasniedzējs uzskatīja, ka tai jābūt jebkuras saimniecības vai uzņēmuma vizītkartei. Šis uzstādījums arī man bija tā pielipis, ka vienmēr, kā vien mācēju, centos to arī īstenot.
VALDIS BĒRZIŅŠ: «Organizējot DUS darbu, neko nesarežģījam: atbilstoši savu klientu vajadzībām gādājam un tirgojam divu veidu, kuru mūspusē sauc par pilsētnieku un zemnieku (akcizēto jeb iekrāsoto!), degvielu. Kamēr vien būs šāds pieprasījums, neko savā piedāvājumā nemainīsim.» Ārijas Romanovskas foto