Nav īsti skaidrs, vai pēc Urtāna pirmā apmeklējuma vēl kāds pētnieks šo akmeni vispār dabā redzēja, taču, kad 90. gados Atmodas procesu ierosmē daudzi cilvēki iesaistījās Latvijas dabas un kultūras pieminekļu apzināšanā, dokumentēšanā un izpētē, Daviņu II dobumakmeni, lai kā meklētu, atrast vairs nevarēja. Tas neizdevās arī pašam pirmatklājējam Jurim Urtānam, kad viņš 1998. gada 11. augustā atkārtoti apsekoja vietu. Ziņojumā pieminekļu aizsardzības inspekcijai Juris Urtāns rakstīja: «Daviņu II dobumakmens (..) vairs nav atrodams. To ir meklējis gan G. Eniņš, gan arī citi interesenti. Agrākais ceļš, kas gāja gar akmeņu kaudzi, tagad vairs nepastāv. Apmeklējuma brīdī akmeņu kaudze bija pāraugusi ar zāli un krūmiem un, pavirši to apstaigājot, dobumakmeni neizdevās uziet.»
Interesanti, ka, neskatoties uz šaubām par akmens tābrīža atrašanās vietu (tika arī pieļauts, ka kāds savdabīgu akmeņu cienītājs to no kaudzes varētu būt aizvedis), neilgi pēc J. Urtāna neveiksmīgajiem meklējumiem Daviņu II dobumakmens kā arheoloģijas piemineklis, adresi norādot «akmeņu kaudzē pie Straumes krejotavas», 1998. gada 29. oktobrī ar KM rīkojumu nr. 128 tika ieskaitīts vietējas nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā…
Imants Jerkins un Zinta Gmizo pie Daviņu II dobumakmens. Dibenplānā redzams vecais ceļš un apmēram 100 m DR esošās «Straumes».