Piecgadīgā Sofija otrdienas rītā kautrīgi sveicina grupiņas audzinātājas, pamāj saviem vienaudžiem un atklāj, ka draudzējas ar vienu puisīti. «Kā viņu sauc? Es nezinu,» Sofija iebāž galviņu mammas azotē, bet Dāvids uz fotografēšanās brīdi paņem Sofiju pie rokas, un viņa uzreiz atplaukst smaidā.
«Dāvids runā arī krievu valodā, iedrošinot Sofiju. Redzam, ka viņa Dāvidu ļoti gaida, vēlas satikt,» saka Valmieras pirmsskolas izglītības iestādes «Vālodzīte» skolotāja Renāte Alsberga, stāstot, ka grupiņas bērni ir atvērti un priecīgi satikt meitenīti no Ukrainas.
«Mums ļoti patīk bērnudārzs. Sofija mājās stāsta, ko zīmējusi, ko darījusi. Kreņķējos, ka viņa man brokastis neēd un pusdienlaiku gulēt negrib, bet ceru, ka nerada citiem problēmas,» ar dziļu pietāti saka Sofijas mamma Tatjana Aksjonova.
Kad Tatjanai pajautāju pavisam vienkārši: «Kā jums tagad iet?»,viņa saka, ka ir mierīgi.
SADEVUŠIES ROKĀS, jo tā ir drošāk. Sofija uz «Vālodzīti» nāk otro nedēļu un īpaši priecājas satikt Dāvidu, jo puika prot krievu valodu. «Sofija stāsta, ka viņai ir draugs. Tagad zinu, kā viņu sauc,» smaida mamma Tatjana. Grupiņas bērni ir draudzīgi un skolotājas Renāte un Sandra atsaucīgas. I. Kalniņas foto