Evijas ceļš līdz frizieres profesijai
Kad mācījos vidusskolā, griezu matus ģimenes locekļiem. Tajā laikā vecmamma teica, lai dodos mācīties arodskolā frizieres profesiju. Bet pirms 20 gadiem, kad beidzu vidusskolu, nebija modē aroda profesijas, jo svarīga likās augstākā izglītība. Iestājos Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ainavu arhitektūras un plānošanas studiju programmā. Pēc universitātes absolvēšanas devos padzīvot un pastrādāt Londonā. Latvijā atgriezos ar sapelnītu naudu, par kuru zināju, ka nepirkšu lietas, bet ieguldīšu sevī – izvēloties frizieres profesiju. Gadu mācījos par frizieri mācību centrā Kolonna Rīgā. Mācoties kursos, nebija domas, ka strādāšu par frizieri, vēlējos iegūt sev zināšanas. Kad gaidīju otro bērniņu, atgriezos kopā ar ģimeni Valmierā – vecāku mājās. Tobrīd sapratu, ka nevēlos ne normētu darba laiku, ne kādu cilvēku, kas man noteiks, kad nākt uz darbu un kad iet prom, jo biju to izbaudījusi pirms tam, strādājot valsts darbā. Palēnām sāku strādāt par frizieri dažos frizieru salonos Valmierā, kuros bija jauki kolēģi, bet es ļoti vēlējos būt neatkarīga – dzīvot sev, ne citiem, nedalīt darba vietu ar citiem. Tajā brīdī sakrita zvaizgnes, un es dabūju sev īrēšanai telpu Kocēnu sporta namā, tā arī uz turieni pārvācos. Sākumā strādāju gan Valmierā, gan Kocēnos, bet tagad apmēram trīs gadus strādāju tikai Kocēnos sporta namā, te ir burvīgi. Kocēni ir sakopta vieta.
EVIJA KRĒMERE KOPĀ AR DĒLU OTTO. Kādu dienu dēls paziņojis, ka meklēšot citu frizieri, jo mamma apgrieza viņa matus centimetru par īsu: nevis sānos, bet cekulā… Foto no personīgā arhīva