«Mani no rīta apsveic, bet pats biju piemirsis, kas par datumu,» smaidīja Jāņa kungs, kurš dienas vada, dzīvojot Valmieras pansionātā.
«Man ir simt viens gads. Nedomāju, ka tik daudz, bet izrādās, ka ir, pasē arī tā rakstīts. Mūžs tā nemanot paskrējis, viss pašam nemanot noticis,» sacīja Jānis, piebilstot, ka pašam šķitis — it kā vakar vai aizvakar vēl svinēta apaļā jubileja.
«Atceros, ko Valsts prezidents man vēlēja: lai veselība, jo esmu stāvējis un cīnījies par Latviju. Tā jau arī ir, karā biju, Latvijas armijā dienēju, tad iesauca arī vācu armijā, bet mēs jau par lielvarām nedomājām, mēs cīnījāmies par Latviju, par savu tautu,» jaunībā piedzīvoto atcerējās Jānis, bet bilda, ka neko savā dzīvē nenožēlo, arī grūtumu, kas piedzīvots izsūtījumā, ne, jo spēka gados atgriezies mājās, veidojis ģimeni, audzināti bērni. Tagad jubilārs priecājas par meitām, dēlu un kuplo mazbērnu, arī mazmazbērnu pulku.
«Mēs viņam novēlam pašu labāko, galvenais — veselību un par gadu skaitli nebrīnāmies. Galvenais, lai tētis turas,» tā meita Līga, kura lielajā jubilejā kopā ar brāļa bērniem bija sveicēju pulkā.
VESELĪBA MAN TURAS, un nemaz negribas ticēt, ka simt viens gads jau nodzīvots, sarunājoties ar sveicējiem, sacīja jubilārs Jānis Rozenblats. Gaviļnieks saņēma puķes un bučas no saviem mīļajiem. Bildē opīti sveic jaunākais mazdēls Gustavs. Jāņa Līgata foto