Valērija, kura pērk puķes stādīšanai kapos, izraugās begonijas. Tās būšot izturīgākas pret karstumu un vismaz dažas dienas spējot izturēt bez laistīšanas.
Dobē stādāmās puķes izvēlas Juris. Viņam savs gudrs nodoms – pasniegt tās kā pārsteiguma dāvanu sievai Intai, kurai piektdien vārda diena. Vakarā tā pavēlu, lai sieva nemana, iestādīšot aiz loga un no rīta (šodien) aicināšot savu Intu palūkoties ārā. Juris nopircis arī labi, pēc sentēvu metodēm nokūpinātu gaļu un mazsālītus gurķīšus, sak, var taču uz sievas vārda dienu viesi atnākt. Kūpinājumus vēl jāsteidzot baudīt, kamēr Eiropa tos nav pilnīgi aizliegusi. Tādā gaļā esot benzopirēns (vectēvs būtu mēli izmežģījis), faktiski to jau sen mēs neesot drīkstējuši ēst. Var jau pieņemt, ka tikai šādi žāvētas gaļas dēļ visi mūsu senči ir nomiruši, citādi dzīvotu vai mūžīgi kā Grieķijā Olimpā dievi, kuri mūžību, iespējams, ieguvuši tādēļ, ka nav žāvētu gaļu baudījuši. Savs sakāmais Jurim arī par gurķīšiem. Teikts, ka tie esot svaigie, vietējie. Gandrīz vai jātic. Ja Polijā audzētus gurķīšus Valmierā iesāla vai iemarinē, ieliek paša tīri izmazgātā burciņā un aizvāko, ir taču, kā tagad mēdz teikt, pievienotā vērtība, un tāds produkts bez bažām jau pārdodams kā vietējais.
ZIEDU LAIKĀ. Gan dabiskie ziedi, gan jau jauno ziedu tējas vēsta, ka vasara drīz būs vidū. Ārijas Romanovskas foto