«Līdz balta galdauta aušanai ir jānobriest. Pagaidām man ir izdevies tikt vien pie vairākām linu galda sedziņām, bet balto galdautu, kuru arī savā ģimenē klājam svētku reizēs, esmu nopirkusi veikalā,» smaidīja TLMS «Valmiera» vadītāja Elīna Tetere, paužot gandarījumu, ka pati aušana kā sena un laba prasme gan jaunu cilvēku vidū ejot plašumā.
«Galdauts ir ļoti smalks darbs. Darbs ir liels, jo galdauts ir garš, plats. Zinu izcilas meistares, kuras ilgi cenšas tikt pie pirmā pašu austā galdauta, un, kad tas izdevies, pēc laika jau gribas arī otru un trešo, bet vienmēr jāapzinās, ka tas ir ļoti laikietilpīgs darbs,» skaidroja Elīna, kurai kopš skolas laika jau bijis prieks glītas lietas radīt pašas rokām, un viņa priecājas, ka līdzīgi domā daudzas sievietes Valmierā — gan tās, kurām ap trīsdesmit gadiem, gan kundzes, kurām aušana ir vaļasprieks jau gadu desmitiem.
«Uz studiju var atnākt ikviens un teikt, ka vēlas iemācīties ko jaunu. Tad parasti visi sāk ar tautisko jostu aušanu, bet pēdējā laikā visai bieži gadās, ka arī jaunās meitenes aizraujas, aušana iepatīkas. Kad josta gatava, ir prātā jau lielais vilnas lakats, tautiskie brunči,» tā Elīna, kura pati reiz absolvējusi Mālpils lauksaimniecības tehnikumu mājturības programmā, un diplomdarbā interese bijusi tieši par aušanu.
JĀLEPOJAS ar galda sedziņu, jo platie lina galdauti ir pamatīgs meistardarbs, uzsver Elīna Tetere, piebilstot, ka baltu galdautu vienmēr var pie kāda spēcīga meistara pasūtīt, iegādāties, un viņas mājās tāds esot, lai svētku reizēs balti klāts galds būtu jauka ģimenes tradīcija. Jāņa Līgata foto