Vēlāk novadā apmetušies lībieši, no lībiešu valodas arī cēlusies virkne šī novada ģeogrāfisko nosaukumu, piemēram, upes Salaca, Ķirele, Iģe, Ramata u.c. Mazsalacas Sv. Marijas baznīca dokumentos pirmo reizi minēta 1533. gadā, poļu–zviedru kara laikā tā tika nopostīta. Ap 1697. gadu baznīca pēc zviedru karaļa Kārļa XI pavēles atkal atjaunota. 1890. gadā tās vietā uzcelta pašreizējā Mazsalacas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīca.
1864. gadā Valtenberģu muižas īpašnieks Arnolds Fītinghofs zemniekiem iznomāja pirmos apbūves gabalus, sākās pirmo namu celtniecība. Šajā laikā uzcēla arī pirmo tiltu pār Salacu. Jādomā, ka to veicinājusi ģeogrāfiski izdevīgā atrašanās vieta – jau senatnē šeit krustojušies Rūjienas–Ainažu, Valmieras–Pērnavas un citi apkārtnes apdzīvoto vietu ceļi. Mazsalacas iedzīvotāju skaits 1918. gadā sasniedza 1100 cilvēku, viņiem apdzīvojot 80 namus. Latvijas valdība 1928. gada 11. februārī Mazsalacai piešķīra pilsētas tiesības.
OJĀRS BEĶERIS. Ārijas Romanovskas foto