Dzirdēju, ka pēdējā laikā abi ar kundzi esat varen čakli slēpotāji…
Kā nu ne – trīs gadus netikām uz slēpēm, tad nu izmantojam sniega trases gan šeit, gan tuvajās ārzemēs – braucam slēpot uz Abju, savienojot to ar baseina apmeklējumu, kur var satikt sen neredzētus rūjieniešus un mazsalaciešus. Abjā ir vienreizēja trase ar trīs dažādiem apļiem: īsākais 2 km, garākais – 5 km pa mežiņu, pa laukiem, augšā, lejā, virāžas, pagriezieni, kāpumi – viss, kas vajadzīgs, lai būtu interesanti. Igauņiem pašiem patīk slēpot visos vecumos, un tā kopības sajūta, kad cits citam uzsauc hei vai čau, mani ļoti iedvesmo. Arī Naukšēnu stadionā izveidots aplis, mazliet garlaicīgi jau ir, taču kādreizējā meža trase atrodas privātā teritorijā, ja nepieciešams rīkot sacensības, jāsaskaņo ar īpašnieku. Vēl mēs ar sievu esam aplīti pie mājas gar ābeļdārzu iebraukuši, sacenšamies, kurš vairāk apļu sakrās, arī desmitgadīgā mazmeitiņa to iemēģinājusi.
Tu savulaik mēģināji īstenot visādas jaunas idejas – vai ar 3D printeri vēl darbojies?
Praktiski tikpat kā ne. Tās ierīces modelis ir diezgan niķīgs, vairāk jāremontē nekā kaut kas sanāk, bet šad tad sasparojos un kaut ko uzprintēju – nupat skolas jubilejai izprintēju Naukšēnu lauviņu. 3D printeris tagad palicis kā hobijs, nekāda uzņēmējdarbība ar to nesanāca, stipri iegrābos uz vairākiem gadiem – jāatmaksā bankai kredīts un LADam, kas arī tiek darīts.
Un kā ar fotografēšanu?
Aparātiņš ir nodilis, matrica tāda pačabējusi, līdz ar to bildes vairs nav tik kvalitatīvas, vajag atkal lieku tūkstoti, lai kvalitāti atjaunotu, bet ir citas nopietnākas vajadzības, tā ka šis hobijs šobrīd nolikts malā.
Vai nav doma iesaistīties kādā jaunā projektā?
Ar uzņēmējdarbību saistītā – noteikti ne, jo mana dzīves misija ir pavisam cits stāsts, es neesmu tas, kas pelnīs daudz naudas, neesmu tas, kas pratīs riskēt un kam izdosies.
ARMĪNS SEŅKĀNS endorfīnu jeb laimes hormonu krāj slēpošanas trasēs. Foto no personīgā arhīva