Vai tik vien liellopu turēt atmaksājas jeb vai jums ir arī citas nozares?
Nekā cita nav, kaut kas jau atmaksājas, jo zemes ir tik, cik tās ir; ja būtu vairāk zemes, tad arī turētu vairāk lopu, bet ir jāiztiek ar to, kas ir — govīm ēst vajag katru dienu, tā ka nav, kur pārāk ieskrieties.
Kā tu vērtē lauksaimniecības politiku Latvijā — vai tā ir labvēlīga jaunajiem zemniekiem?
Iesaistoties Eiropas projektos, tai daudzmaz jābūt labvēlīgai. Man gan ar tiem projektiem neiet tā, kā vajag — biju pieteicies projektam, taču kūtij pietrūka īsto papīru. Šo te traktoru gribēju paņemt — tā viņš izmaksāja lētāk nekā jauns belaruss, kuru man piedāvāja, bet kam jaudas nav un tas lūst, bet beigās es nekur netiku iekšā. Politika ir tāda, ka mazos neatbalsta, bet lieliem piešķir miljonus. Manā skatījumā, ja katram izdalītu pa 50 tūkstošiem, būtu vairāk ģimeņu laukos.
Tu kandidēji arī pašvaldību vēlēšanās — kāpēc izšķīries par šādu soli?
Bija mērķis aktīvāk iesaistīties pagasta dzīvē ar savām idejām, jo līdz šim bija tikai viens saraksts, — to es uzskatu par galveno trūkumu. Tagad ir pieci deputāti no viena, četri no otra saraksta, domāju, ka daudz kas ir mainījies, jo tur ir jauni cilvēki ar jaunām idejām. Es gan paliku ārpus deputātiem, man ir sava nodarbošanās, bet politika vienmēr ir politika. Tomēr, ja būs kāda laba doma, droši vien aiziešu to izstāstīt. Ir mums iesniegts pašvaldībā viens projekts par pastkastītēm, redzēs — apstiprinās vai neapstiprinās.
Kas ir tava pamata specialitāte?
Pēc 9. klases beigšanas Rūjienas vidusskolā Ozolu arodvidusskolā izmācījos par lauku mājamatnieku būvgaldnieka specialitātē, tur bija arī lopkopība, mežsaimniecība un tehnikas, bet vēl izdomāju Rīgā izmācīties par metinātāju. Zināju, ka metinātājiem labi maksā, domāju — nokārtošu sertifikātu, aizbraukšu uz Angliju, kur biju jau strādājis pie vistām. Tas bija diezgan interesanti — sešas septiņas kūtis, katrā pa 10 tūkstošiem vistu. Mēs saucāmies chicken boy, no rītiem kūtīs bija jāsalasa olas — pa pāris stundām kādi 10 tūkstoši. Par metinātāju bišķi pastrādāju Rīgā, kur bija baigi daudz jāmetina lauksaimniecības piekabes, tāpēc nospriedu — tomēr netīrs darbs un nav īsti manējais. Aizbraucu uz Angliju, un tur neviens to sertifikātu neatpazīst, vajadzīgs Eiropas, bet tādu es nenokārtoju. Taču prasmes ir, aparāts arī, mājās varu sametināt visu, ko vajag.
JURIS APANASĒVIČS aplokā pie savām mīlulēm. Ārijas Romanovskas foto