Stāšanās kolhozā bieži vien nebija cilvēku brīvprātīga izvēle, bet gan baiļu vadīts lēmums un izdzīvošanas jautājums. Kādēļ tieši pēc 1949. gada turīgi zemnieki, kas vēl nebija izsūtīti, pēkšņi masveidā stājās kolhozos un «labprātīgi» atdeva pret pajām savus īpašumus kopēja labuma vārdā, sev atstājot tikai nelielu gabaliņu zemes, vienu govi un dažus sīkākus mājlopus? Ja savulaik biji izsūtīts uz Sibīriju, stāšanās lauksaimniecības artelī, vēlāk kolhozā bija gandrīz vai obligāta. Kolektīvā saimniekošana bieži vien izrādījās absolūti neracionāla, un absurdi norādījumi no «augšas» noveda pie neredzētām nejēdzībām, tomēr, kā teicis Ļeņins — «Viss atkarīgs no kadriem». Nebija pieredzes kopsaimniekošanā, toties bija daudz neizdarību, jo sevišķi kolhozu sākumposmā. Lietavu gados raža sapuva, nebija ar ko barot lopus, nebija izslaukumu, lopi nespēkā gulēja, tos ar striķiem nācās celt augšā, lai nerodas izgulējumi, līdz tie nomira badā. Tolaik kolhozniekiem algas bija ļoti mazas, tās izmaksāja reizi gadā un bieži vien «graudā». Visu labāko nodeva valstij, lai vestu uz vareno Krieviju. Cilvēkiem zuda motivācija strādāt kolhozā, jo, čakli strādājot, varēja iztikt ar to mazumiņu, kas bija pašu saimniecībā. No kolhoza arī prom tik vienkārši nevarēja tikt. Nepietika tehnikas un darbaspēka, lai pildītu noteiktās piecgades normas un plānus, tādēļ talkās tika piesaistīti skolēni un pilsētnieki. Daudzi vēl tagad atceras nebeidzamās cukurbiešu un runkuļu vagu kaplēšanas, kartupeļu rakšanu, linu siešanu kūļos, akmeņu lasīšanu no lauka, kukurūzas stādīšanu kvadrātligzdās. Protams, ja paveicās, čaklākie talcinieki arī kaut ko nopelnīja.
PAR KOPSAIMNIEKOŠANU. Kolhozu stāsti bibliotēkā. Zanes Bergas foto