Ceļu katalonietis mēroja 36 dienās – 31 no tām viņš pavadīja ejot, bet piecas veltīja atpūtai. Garāka pauze tika ieturēta Rīgā, kuras laikā Džordi atpūtināja kājas pēc 40 km garā gājiena un atguva spēkus pēc karstajām dienām, savukārt vienu dienu veltīt atpūtai nācies arī Lietuvas pilsētā Panevēžā, jo katalonietis nejuties īpaši labi. Gājiena laikā viņš sastapis dažāda vecuma cilvēkus, kas dalījušies savā pieredzē un atmiņās par notikumiem Baltijas ceļā. Igaunijā viņš ticies tikai ar astoņiem cilvēkiem, Latvijā – ar desmit, bet Lietuvā – ar vienpadsmit. Lai pieredzētā stāstu skaits būtu vienlīdzīgāks, Džordi Arrufatu kopā ar sievu šajās dienās dodas uz Igauniju sastapt pāris cilvēkus, bet šoreiz gan ar mašīnu.
«Man pati svarīgākā diena bija, kad ierados Rīgā, nevis Viļņā, jo biju pavadījis dažas ļoti smagas dienas ejot – karstums un lielais attālums no Cēsīm līdz Siguldai, kas bija garākais posms visa ceļa garumā. Vairāk biju gaidījis tādu laiku kā šobrīd, kad ir saulains un nedaudz apmākušās debesis,» atceroties stāsta Džordi. Ierodoties Rīgā, viņš bijis patīkami pārsteigts, ka izdevies noiet jau pusi Baltijas ceļa, un sajūtas bijušas labas, ka varēs pabeigt iet līdz nospraustajam mērķim.
CAURBRAUCOT. Džordi Arrufatu ir ceļā uz Igauniju, lai sastaptu vēl trīs cilvēkus, kas bijuši saistīti ar notikumiem 1989. gadā. Pieredzes stāstus un savas sajūtas katalonietis vēlas apkopot grāmatā, lai tautieši un arī spāņi varētu iepazīt Baltijas valstu iedzīvotāju kultūru. Foto no personiskā arhīva