Limbažos ieguvis vidējo izglītību un arī policijas kārtībnieka pakāpi. Tā kā skolā padziļināti tika apgūta arī kriminālistika, tas raisīja puisī patiesu interesi par policista darbu. «Bet, ja patinam laiku atpakaļ, tad mana policista karjera īstenībā sākās 2005. gadā, pēdējā obligātā militārā dienesta iesaukuma laikā. Armijā uzdienējos līdz pirmās nodaļas vada komandierim (obligātajā militārajā dienestā bija iespēja ieņemt amatus). Zem pirmās nodaļas bija vēl otrā un trešā, kopā viens vads, kurā dienēja vairāk nekā 30 karavīru,» mūsu iepazīšanos sāk Jānis.
Pēc dienesta puisis pusgadu nostrādājis Valmieras rajona policijas sabiedriskās kārtības sargāšanas nodaļā jeb patruļdienestā, kas saistījās ar izbraukumiem uz notikumu vietām, arī ģimenes skandāliem. Sekoja pieci gadi Vidzemes ekspertu nodaļā.
«Meklējot pierādījumus, nācās doties arī uz notikumiem ar letālu iznākumu pašnāvības vai slepkavības rezultātā. Nonācu tiktāl, ka pat bērēs redzēju faktu kā tādu, bez normālām iekšējām cilvēciskām sajūtām. Tieši šajā šaubu laikā valstī iestājās ekonomiskā krīze un valsts policijas darbiniekiem turpat uz pusi tika samazinātas algas. Biju sācis neklātienes studijas augstskolā, sapratu, ka sanāk par daudz, un nācās izvēlēties — turpināt mācīties vai strādāt, jo abas vairs materiāli nevarēju turpināt. Paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, aizgāju no aktīvās darbošanās valsts policijā, sāku strādāt «Cēsu alū» par drošības dienesta vadītāju, vienlaikus kā brīvprātīgais policista palīgs turpināju īstenot savu ideju par dvēselisko darbu. Mans policists Kocēnu iecirknī, tajā skaitā Dikļu pagastā (arī pats nāku no Dikļiem), bija Ināra Briede, ar kuru kopā gājām reidos. Ir viena cilvēku kategorija, kuri, uzvelkot mugurā formu, izjūt varenību, es neesmu no tiem. Man svarīgi būt sabiedrībā, palīdzēt cilvēkiem, skaidrot viņiem, kāpēc dzīve iegrozās tā vai citādi. Mans vēstījums cilvēkiem ir, ka pie policista var vienkārši atnākt parunāties, ka ne vienmēr jāraksta protokols.»
Sarunājoties arī var labāk cilvēkus iepazīt?
Protams. Piecos gados, kamēr strādāju kriminālistikas nodaļā, iepazinu iedzīvotāju domas un ambīcijas. Sapratu, ka katram novada pagastam ir savs raksturs. Piemēram, tuvāk Igaunijas robežai cilvēki vairāk sevī ierāvušies, viņi nejūt pilsētas garšu, ne tik ļoti seko līdzi jaunumiem, tehnoloģijām. Tajā pašā laikā viņi, zinot, ka kaimiņš atnācis un nozadzis kartupeļus, policijai par to neziņo, jo zina, ka tas darīts tāpēc, ka kaimiņam nav ko ēst. Bet varētu taču aprunāties ar inspektoru, kurš savukārt izrunātos ar pārkāpēju.