Ar sieru un pīrāgiem cienājās kā mazi, tā lieli, un līgo dziesmas dziedāja sirmgalvji un žiperi. Kustēšanās, jā, tā bērnudārzā bija straujāka nekā pie vecajiem ļaudīm, toties tieši tur lielākā bagātība bija latviešu vasaras lielāko svētku atmiņas.
«Vīramāte dzīvoja Vecpiebalgā, vīra tēvs bija Jānis, braucām katru gadu sveicināt. Kaimiņi pie kaimiņa gāja, visu nakti staigājām pa mājām līdz pat rītam. Līgojām, apdziedājām. Jau zinājām, kurā sētā sieru prasīt, kurā gaļa kūpināta, kur saimniece jau paspējusi jauno medu izsviest. Tās ir labas atmiņas. Man tā kā žēl, ka kaimiņu draudzība tagad gājusi mazumā, ka cilvēkiem tik bieži svētkiem nav laika,» pārdomās dalījās pansionāta iemītniece Gunta, un turpat Kauguru ielas namā tika uzrunāti arī vīri, kuri smējās, ka garš mūžs nodzīvots, kas vairs jaunībā un Jāņu laikā sadarīto varot atcerēties, bet viņi priecājās, ka, lai arī ne pašu namā vai sētā, bet arī pansionātā ik gadu svin Jāņus. Cits iestādē sagaidījis pirmo līgošanu, cits līgo dziesmas kopā ar pansionāta ļaudīm dzied jau vairākas vasaras.
BĒRNIEM PATĪK VISS, kas saistās ar tautas mūziku un rotaļām. Visos bērnudārzos, tostarp «Sprīdītī», pirms gada īsākās nakts ielīgoja Jāņus. Jāņa Līgata foto