Ir diezgan neierasti redzēt kundzi tik solīdos gados ar videokameru rokās. Kā jūs pie tā nonācāt?
Kad 2015. gadā atnācu uz foto pulciņu pie Alekseja Koziņeca, viņš teica, ka jānopērk labs fotoaparāts. Sāku meklēt internetā, līdz uzgrūdos videokamerām. Un man kaut kā iepatikās, gribējās iemūžināt cilvēkus dzīvās bildītēs! Kamerai 9 miljoni pikseļu, nav jau tik daudz, bet ir labi.
Skatos, jums ir Sony kamera — jau krietni apdilusi no rokās turēšanas…
Jā (smaida). Nu jau trešo gadu esam nešķiramas.
Kopā visos pasākumos?
Nuja. Tagad taču cita nav ko darīt — esmu pensijā. Un esmu atradusi sev nodarbošanos!
Ko darījāt iepriekšējā dzīvē?
No sākuma 16 gadus strādāju bibliotēkā, tad strādāju darbnīcās, pēc tam pusgadu biju zootehniķe. Tā man tā dzīve pagāja. Ātri.
Tagad jūs fiksējat video visu, kas notiek pagastā.
Jā. Pēc tam lieku jūtūbē, Draugos.lv un Facebook. Vairāk gan nekur.
Tad jau var teikt, ka jūsu uzņemtie sižeti aiziet plašā pasaulē. Vai tie tikai no pasākumiem šeit, Vecatē?
Nē, reizēm arī uz Mazsalacu aizbraucu, arī tur var atrast ļoti interesantus sižetus. Arī uz Sēļiem, Matīšiem, Burtniekiem, šogad arī Ēvelē biju.
STRĀDĀJAM! Irīna Rudzīte ar savu Sony videokameru ķer mirkļus Vecates kultūras centrā.