Viņš te ieradās, lai arī savus bijušos darba, pat cīņu biedrus, viņa gaitu un arī domāšanas piekritējus iepazīstinātu ar šo savu jauno grāmatu. Kā jau ar viņu ierasts, humora pilnā ievadā vispirms tika izstāstītas dažas anekdotes, vienam, otram vai ceturtajam atgādinātas ne vien jautras, bet pat ļoti nopietnas kopīgi piedzīvotas epizodes. Tad viņš mēģināja atcerēties viscienījamākos gadus sasniegušajam tās dienas viesim Andrejam Krūmiņam reiz veltītu dzejoli par dullumu: Ir dullums rītos agri celties,/Un dullums vēlu gulēt iet,/ Un nemaz negulēt ir dullums,/Un caurām naktīm apkārt skriet./ Ir dullums skatīties uz lašiem/Un it nevienu neaiztikt,/Un gaidīt, kamēr atnāk žuļiks,/ja vajag, stundas divpadsmit. Tādi dzejas pantiņi, pārdomājot piedzīvoto, viņam arī pa reizei ieskrienot galvā. Arī jaunajā grāmatā kāds ieskrējis. Bet visvairāk tajā dažādu atmiņu uzplaiksnījumi.
M. Mitrevics: «Kad piedzīvojumus Gaujas nacionālā parka inspektora gaitās biju uzrakstījis «Lašu stāstos», sapratu, ka ir pienācis laiks rakstīt arī memuārus, domāt par paliekošām vērtībām, ko varu atstāt bērniem un mazbērniem. Kamēr cilvēki jauni, viņus neinteresē pat, kas bija vakar vai aizvakar. Bet pienāk gadi, kad saproti, ka jāpaiet atpakaļ un vismaz mazbērniem jāizstāsta, kas reiz bija. Jāizstāsta tas, ko bez manis viņiem neviens cits vairs nespēs pastāstīt.»
SĀLS PUDUS PIEVEIKUŠIE. Māris Mitrevics (no kreisās) divu vēl spēcīgu vīru roku satvērienā dāvā grāmatu Andrejam Krūmiņam, ar kuru kopā vadīti gari darba gadi. Ārijas Romanovskas foto