25. marts. Pāris dienas pagājušas, kopš esam iesoļojuši pavasarī. Visi gaida, kad pavasaris atdzīvosies. Pagaidām saule cenšas sagrauzt ledu, spēcīgi silda, bet sals pa nakti pastrādā un turas pārmaiņām pretim. Pie māju sienām, ja tur tās ieaugušās tieši pie paša mūra, saule gan palīdzējusi izbāzt degunus sniegpulkstenītēm.
«Es atceros 25. martu pirms 69 gadiem… Toreiz Latvijā kusa sniegi, bet jau pusaprīlī kusa arī tur. Ai, cik tas bija skaisti — redzēt, kā ledi plēšas! Mēs, bērni, daudzus pavasarus skrējām raudzīt, kā Čulimā ledus iet. Skatījāmies kā brīnumā,» sacīja DAINA KRĒPAUSE, šajā stāstā iezīmējot, ka 25. marts nav un nekad vairs nebūs parasta diena latvieša kalendārā. Ne jau tāpēc, ka katrā darbu plānotājā, kas domāts steidzīgajiem, jo visi jau tagad steidz kaut kam garām, stāv ierakstīts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, bet tāpēc, ka katrs, kam sirds jūt, nespēj būt vienaldzīgs, ka viena pavasara nakts samaļ tūkstošiem mūžu. Tagad mēs atļautos teikt: pa lielam, nu, tāpat vien tas noticis! Jo tas jautājums — kāpēc un par ko — ir palicis teju vai bez atbildes. Tās nav, bet ir asaras un nesapratne, un lielvaras visatļautības apzināšanās un nesodāmas patvaļas nosaukšana vārdā. Par ko? Par to, ka strādāja, domāja, ka Latviju mīlēja.
CILVĒKA DABĀ ir smelties spēku. Mēs to atrodam atmiņās, saullēktā, Dieva vārdā vai vārā ziedā. Tikai cilvēks laikam, dienai, datumam kalendārā piešķir nozīmi. Tikai cilvēks atceras un jūt pāri laikam. Elīnas Čistjakovas foto