Dabas resursu nodoklis primāri ir veidots kā motivējošs instruments vides aizsardzības veicināšanai, nevis kā ieņēmumu avots valsts un pašvaldību budžetos, tāpēc komersantiem ir iespējams saņemt atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa maksāšanas. Nodokli par videi kaitīgām precēm, iepakojumu, vienreiz lietojamiem traukiem un transportlīdzekļiem nodokļa maksātājs nemaksā, ja tas nodrošina vides aizsardzības normatīvajos aktos noteikto atbilstošo atkritumu veidu reģenerācijas normu izpildi, kā arī izpilda vienu no šādiem nosacījumiem:
1) ir izveidojis un piemēro atbilstošo atkritumu veidu apsaimniekošanas sistēmu un noslēdzis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas padotībā esošu iestādi līgumu par atbilstošo atkritumu veidu apsaimniekošanas sistēmas piemērošanu;
2) ir noslēdzis ar atbilstošo atkritumu veidu apsaimniekotāju līgumu par piedalīšanos atbilstošo atkritumu veidu apsaimniekošanas sistēmā, ja apsaimniekotājs ir noslēdzis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas padotībā esošu iestādi atkritumu apsaimniekošanas līgumu.
Ražotāja atbildības princips nosaka atbildību par kaitējumu videi, ko nodara preces vai pakalpojumi, sākot no izejmateriālu iegūšanas, ražošanas, realizēšanas un beidzot ar atkritumu pārstrādi vai uzglabāšanu. Ražotāja atbildības princips ir nostiprināts gan Latvijas, gan Eiropas Savienības normatīvajos aktos. Ražotāju atbildības sistēma ir ražotāju dibināta un finansēta organizācija, kura ražotāju uzdevumā nodarbojas ar ražotāju atbildības principu skarošo produktu apsaimniekošanu (šobrīd Latvijā — izlietotais iepakojums, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi un videi kaitīgo preču atkritumi).
Normatīvie akti nosaka nosacījumus, kuru izpilde apsaimniekotājam un nodokļa maksātājam, kurš pats izveidojis un piemēro attiecīgo sistēmu, ir jānodrošina, lai tas varētu attiecīgu sistēmu izveidot, piemērot, kā arī saņemt atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa samaksas. Līdz ar to nolūkā nodrošināt no normatīvajiem aktiem izrietošo prasību ievērošanu un atkritumu pieņemšanas vietu pieejamību, ražotāju atbildības sistēmas (piemēram, SIA «Nordic Recycling», AS «Latvijas Zaļais elektrons», SIA «Zaļais centrs»), saviem spēkiem nespējot nodrošināt atkritumu pieņemšanas vai savākšanas vietu pietiekamu skaitu, slēdz līgumus ar apsaimniekotājiem, kuri ir izveidojuši atkritumu dalītās vākšanas laukumus (piemēram, SIA «ZAAO»), paredzot, ka šajos laukumos no trešajām personām tiks pieņemti/savākti ražotāju atbildības principu skarošie produkti (piemēram, nolietota elektrotehnika). Kā viens no ražotāju atbildības sistēmas piemērošanas problēmjautājumiem ir nepietiekamais finansējums, lai nodrošinātu ražotāju atbildības sistēmas pilnīgu un efektīvu darbību. Proti, ražotāju atbildības sistēmas pilnībā nesedz izdevumus, kas saistīti ar attiecīgo atkritumu savākšanu, pieņemšanu un nodošanu reģenerācijai. Tādējādi atkritumu dalītās vākšanas laukumu, kuros tiek pieņemti ražotāju atbildības principu skarošie produkti, apsaimniekotājs ir spiests piemērot samaksu par atkritumu pieņemšanu, lai tādā veidā tiktu izpildītas prasības par atkritumu nodošanu reģenerācijai atbilstoši ražotāju atbildības sistēmas mērķiem un būtībai. Šāda apsaimniekotāja rīcība ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt pieņemto/savākto atkritumu apsaimniekošanu atbilstoši vides aizsardzības prasībām un normatīvajos aktos ietvertajiem nosacījumiem attiecībā uz atkritumu reģenerāciju.