Pēc Cēsu medicīnas skolas beigšanas viņai vajadzējis izvēlēties starp darbu Zilākalnā vai Mazsalacā. Maija izvēlējusies nezināmāko.
«Es nekad nebiju Mazsalacā bijusi, bet skolā vajadzēja medmāsiņu. Braucu uz svešu vietu, jo pati esmu no Brenguļu puses. Gadu pastrādāju skolā, tad jau tiku par māsu vecajā slimnīcā. Darbs patika, un iedzīvojos,» stāsta Maijas kundze, kura reiz bija ienācēja mazpilsētā, bet pašlaik būs grūti atrast vietējo, kurš smaidīgo slimnīcas reģistratūras un ģimenes dakteres Daines māsiņu nepazītu.
«Arī es cilvēkus pazīstu, daudzus, kad zvana pa telefonu, pat pēc balss. Daudziem arī personas kodus zinu no galvas,» smaida pieredzējusī mediķe, kura bijusi laba padomdevēja jaunajiem kolēģiem.
«Ziniet, te uz reģistratūru pie Maijiņas var atnākt un aprunāties par visu, kas svarīgs ambulatorajā darbā. Viņa jaunajām māsām visu par papīra darbiem varēs izstāstīt, jo dokumentācijas sakārtošana ir ļoti svarīga. Bieži jokojam, ka ir taču mums slimnīcā tik daudz kabinetu, kur iet un parunāties, bet nākam uz reģistratūru, jo pie Maijas jau var arī to, kas seriālos noticis, apspriest, kas dārza darbos jau martā vislabāk darāms,» uzsvēra Mazsalacas slimnīcas galvenā māsa Agnese Vanaga. Jāpiebilst, ka gada nogalē kolēģi un pacienti Maijai bija sarūpējuši pārsteigumu, iesakot laipno medmāsu novada konkursa «Gada cilvēks» nominācijai, un Maija arī saņēma apbalvojumu «Gada cilvēks savā amatā».
PRIEKS ir katram palīdzēt, aprunāties, būt cilvēcīgi blakus, saka Maija Āboltiņa un pasmejas, ka kādreiz spēj pacientus arī pārsteigt, jo zina ne vien viņa vārdu un uzvārdu, bet arī personas kodu. Jāņa Līgata foto