Katrs akmens un koks pazīstams
Pirmais iespaids, iebraucot varenu ozolu un liepu sargātajā «Kraujiņu» pagalmā, ir: plašums, vērienīgums un sakoptība! Lielās sētas tālākajā stūrī ducināja mini traktors — zāles pļāvējs. Dodamies turp un iepazīstamies: OSKARS LAZDIŅŠ! Gados jaunais cilvēks ar izteiktu sportista augumu un stāju ir viens no šīs sakoptās lauku sētas saimniekiem — jaunākais un, kā izrādās, jau trešajā paaudzē. Iesākot sarunu, viņam vaicājam, cik tad stundu vajadzīgs, lai akurāti nopļautu piemājas prāvās teritorijas zālienus. Oskars smej: «Te ar stundām vairs nepietiek, nu jau jāskaita dienas!» Vēlamies dzirdēt šo māju stāstu.
Oskars ved, rāda un komentē: «Stāsts sākas ar manu vecmammu Ritu Lubāni, kura savulaik šo māju un arī piemājas zemi īrēja no viensētas saimnieces. Mana bērnība te arī faktiski pagāja, tādēļ visā apkārtnē pazīstu vai katru lielāku akmeni, vai katru ievērības cienīgāku koku. Te bija mana sapņu pasaule, un te tā ir joprojām. Kad vien radās iespēja šo īpašumu iegādāties, mani vecāki to arī izdarīja. Vecmammas iesākto ar izdomu turpina mana mamma Gunita Lazdiņa. Pēdējos gados pēc aktīvo sporta gaitu beigšanas volejbolā arvien vairāk un nopietnāk šeit rosos arī es. Te redzu labas saimniekošanas iespējas. Tā kā uz ārzemēm dzīvot un strādāt netaisos, tad soli pa solim darām maksimāli iespējamo, lai «Kraujiņi» patiktu ne tikai mums pašiem un mūsu draugiem, bet arī tuvākiem un tālākiem viesiem — Latvijas lauku apceļotājiem.»
OSKARS LAZDIŅŠ: «Attīstības plāni ir, tādēļ apstāties nedrīkst. Darāmā ir pietiekami, tādēļ jokojot saku: Kraujiņi tāpat Rīga vēl ilgi nebūs gatavi!» Jāņa Līgata foto