Abas jaunās skolotājas strādā sākumskolā. Līva šogad audzinājusi 1. klases bērnus, Anita otrklasniekus. Jaunajām skolotājām bijis jārūpējas, lai mazie novadnieki skolā jūtas labi, sadraudzējas un iemācās daudz jauna. Līva mācību gadu nostrādājusi Ramatā, Anita — tā sauktajā lielajā skolā.
«Sākums man šķita grūts, kamēr bērniņi iegāja skolas ritmā. Manā klasītē viņi bija septiņi, un priecājos, ka ar katru varēju aprunāties, pavērot, kas kuram padodas, kur jāpiestrādā. Es pat nezinu, kā mums būtu veicies, ja klase būtu stipri lielāka,» pieredzē dalījās Līva Prauliņa, kura darbu skolā apvieno ar studijām Latvijas Universitātē.
«Tas ir labs modelis, un neteikšu, ka sarežģīti. Studēju neklātienē, un man patīk, ka teoriju ļoti viegli varu savilkt ar praksi, uzreiz vērtēju, kā tas viss noderētu maniem bērniem,» tā Līva, kura ir vietējā. Kad pati beigusi Mazsalacas vidusskolu, uzreiz nav domājusi par skolotājas darbu.
«Iestājos medicīnas koledžā uz ārstu palīgiem. Pēc pāris nedēļām sapratu, ka tas nav domāts man. Kā visām mazām meitenēm man patika lokas un cakas. Izmācījos par frizieri, bet tad domāju, ka vajag studēt pamatīgāk, nopietnāk, un tā soli pa solītim nonācu līdz pedagoģijai. Es gan vēl domāšu, vai pēc trim gadiem, kad manējiem būs izlaidums, vēlēšos strādāt ar mazajiem bērniņiem. Papildus studēju arī angļu valodu un, iespējams, izvēlēšos to pasniegt kā atsevišķu mācību priekšmetu,» iecerēs dalījās Līva, uzsverot: nebūt nav tā, ka jaunietes neizvēlas studēt pedagoģiju un kļūt par skolotājām. Katru gadu arī kāda no Mazsalacas vidusskolas sakot jāvārdu skolotāja profesijai.