Jānis vienmēr ir vēlējies sev sagādāt jaunus izaicinājumus
«1990. gadā piedalījos otrajā skrējienā, ko dēvē arī par gladiatoru pastaigu, Rīga – Valmiera, noskrēju 110 kilometrus. Esmu uzkāpis Monblānā. 1992. gadā ar velosipēdu desmit dienās nobraucu 970 kilometrus pa Norvēģiju.»
Pirms padsmit gadiem radās ideja, ka pasaule apceļota, vajadzētu arī Latvijā izbaudīt kādu īpašu piedzīvojumu
«Tas sakrita ar laiku, kad, strādājot Valmieras stikla šķiedrā un pateicoties jaunajiem darbiniekiem, jutu, ka man arī jāsāk kustēties. Sapratu, ka Latviju apbraukāt nevarēšu tā vienkārši – uzsēsties un aizbraukt, vajadzētu sagatavoties. 49 gados jutu, ka esmu atguvis tādu sportisko formu, un nolēmu 50 gadu vecumā startēt Vaidavas triatlonā. Tajā gadā nobraucu 38 kilometrus Latvijas riteņbraucēju vienības braucienā. Ar dažādām sporta aktivitātēm sevi patestēju, jo pie sporta ārstiem negāju. Pirms diviem gadiem sāku apzināti pārdomāt, ko vajag un ko nevajag braucienam pa Latviju ar velosipēdu.»
Ideja bija apbraukāt ar velosipēdu Latviju pēc iespējas tuvāk robežai
«Tīmekļa vietne Google Maps nederēja. Internetā atradu programmu – interaktīvu karti, kur varēju bīdīt ceļu, lai tas izskatās pēc iespējas loģiskāks, lai ir saprotama virzība kurp braukt. To karti sinhronizēju ar velosipēda navigāciju, lai tas būtu orientieris. Dzīvē jau bieži vien ir citādi, jo bija situācijas, kad tu stāvi pie divām takām un nevari saprast, kur braukt, jo navigācijā jau arī ir kāda nobīde.» Pie Krievijas robežas trīs reizes apturēja Latvijas Robežsardzes ekipāžas. Tā ka ID karte, pase, kā arī pierobežas uzturēšanās atļauja (ja nakšņo pierobežā) ir nepieciešamas.
INTERVIJĀ. Jānis Ķikuts savas mājas pirtiņā Kocēnos. Ārijas Romanovskas foto