«Mūsu stāsts neatbilst standartsituācijām. Pirms astoņiem gadiem vīrs strādāja tepat Latvijā mežā uz forvardera, jau tolaik labi pelnīja, un viņam piedāvāja darbu Vācijā. Piedzima meita, un nāca jauns labi apmaksātu meža darbu piedāvājums Francijā, vīrs aizbrauca, un pēc pāris mēnešiem mēs ar meitu viņam sekojām,» atceras Līga. «Deviņus mēnešus nodzīvojām Francijā, tad mēnesi Latvijā, un tad tieši tā pati firma pārcēlās uz Skotiju un mēs devāmies līdzi, lēnītēm tur iedzīvojoties. Uz turieni aizbraucām 2011. gada martā, atgriezāmies 2015. gada jūnijā, gadu nodzīvojām Latvijā, jo bija doma palikt. Vīrs divas nedēļas strādāja, divas lidoja uz Latviju, bet tad sanāca, ka jāsamaina darbs, jo iepriekšējam aptrūkās cirsmas, bet jaunajā firmā jaunais priekšnieks pateica, ka tāda braukāšana nenotiks. Krāmēju koferus, un atkal divus gadus dzīvojām Skotijā, taču šī gada martā teicu: viss, man bērni septembrī ies skolā Latvijā, un vīrs manam lēmumam piekāpās. Tā pa lielam jau nekāda superīgā dzīve tajā Skotijā nav – it kā forši, nekā netrūkst, var braukt ceļojumos, tur dzīvojot, regulāri divas vai trīs reizes gadā braucām uz Spāniju, Latvijā tā droši vien nevarēs atļauties.