“Viss sākas ar sevi. Sevis iepazīšanu, prāta ekoloģiju. Domāšanu par lietām, kas tiešām vajadzīgas, lai dzīve būtu piepildīta. Apziņu, ka esam saistīti ar dabu. Būšana tajā atslogo, līdzsvaro. Rūpes par vidi ir rūpes par sevi. Var aizrauties ar ideju, taču jauki un ilgtspējīgi, ja glabāt maisiņus kabatās, auto, lai tie nav katrreiz jāpērk, liek nevis fakts par to ilgo sadalīšanās laiku dabā, bet gan gudrība vai sapratne, kas kļūst par dzīvesveida daļu,” paskaidro M. Garklāva.
Vispirms esot jāapzina savi paradumi, kā patērē produktus, apģērbu, ierīces. Tad var lūkot, kurā laukā vieglāk darīt kaut ko citādi.
Sieviete iesaka būt modram un sekot tam, kas ienāk mājā. Pirms ņemt kādu bukletu vai paraudziņu, padomāt, vai to lietos, vai tam saimniecībā būs ilgs mūžs. “Man un bērniem stiprināt nostāju palīdz tas, ka ik pa laikam aizbraucam uz Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas poligonu “Daibe” paskatīties uz atkritumu kalniem. Vecajam kalnam vajadzēja kalpot līdz 2025. gadam, bet pirms dažiem gadiem bija jāveido jauns. Sabiedrība krietni pārsniedz atkritumu radīšanas prognozes. Būtiski ir apjaust, ka mūsu katra izvēle vizuāli maina šo kalnu,” teic Madara.
Lai mazinātu plastmasas daudzumu ikdienā, ģimene pirkumus plāno, došanos uz veikalu ierobežojot līdz vienai vai divām reizēm nedēļā un cenšoties iztikt ar sagādāto. To, ko patērē vairāk un regulāri, viņi iegādājas lielākos iepakojumos. Protams, gadās arī neatliekamās iepirkšanās, piemēram, kad izbraukumā nav no mājām paņemts pietiekami uzkodu, bet bērni izsalkuši.
Madara izmanto tiešās pirkšanas pulciņu, tīklošanos ar mājražotājiem, dodas uz vietējo maiznīcu un novērtē citas vietas, kur iepirkties, līdzi ņemot savus maisiņus. Viņa atceras braucienu uz Indiju un tur redzētās daudzās govis. Priecājusies, ka tik daudzas gaida teliņus, līdz uzzinājusi, ka dzīvnieki uzpūtušies, jo saēdušies plastmasas atkritumus…
Sadzīves ķīmiju ģimene izvēlas nevis agresīvu, bet tādu, kam ir ekomarķējumi. “Mums varbūt nav baltākie krekliņi Limbažos, bet zinām, ka mazāk kaitējam sev un mazinām to piesārņojumu, kas caur attīrīšanas iekārtām, iespējams, tomēr nonāk mūsu ūdens riņķojumā,” teic triju bērnu mamma.
Garklāvi ievēro principu “mazāk, bet labāk”. Proti, iegādājas vienu, bet tiešām kvalitatīvu apavu pāri, kas kalpos ilgāku laiku. Pērk apģērbu vietnē andelemandele.lv vai labdarības veikaliņos. Kad vienam bērnam apavi par mazu, tie pāriet pie nākamā, tad pie jaunākā, un pēc tam tie varbūt vēl der labdarībai.
Attiecībā uz apģērbu ģimenē piekopj metodi “viens iekšā, viens ārā”. “Nemaz tik daudz nevajag. Ir labas un foršas lietas, ko patīk vilkt. Ja iegādājamies divus jaunus kreklus, divi novalkātākie no iepriekšējiem tiek izņemti no aprites. Ja tie vēl gana labi, atdodam labdarībai, ja ne – izmantojam saimniecībā,” limbažniece padalās pieredzē. Viņa uzsver, ka svarīgi neapaugt ar lietām. Ģimenei šajā ziņā ļoti palīdzējis tas, ka pēdējos gados viņi katru gadu divreiz pārceļas (uz vasaras mītni un atpakaļ). Ierobežot apģērba daudzumu palīdz arī skapja izmērs, tas ir, negādāt vairāk, cik skapī var ielikt.
Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.