Sportistiem novēl uzvarēt sevi
Olimpisko spēļu laikā MAIGA FADEJEVA biežāk nekā ikdienā skatās televizoru, pēta informāciju internetā. Tas nervs, ka jājūt līdzi Latvijas sportistiem, viņā ir dzīvs. Taču Maiga saka: «Ja mans dēls (soļotājs Aigars Fadejevs — red.) tagad būtu Rio, no šādas sarunas es izvairītos. Mammām pirms atbildīgajiem startiem nevajag sniegt intervijas, tāda bija mana pārliecība. Vēl labi zinu, ka katrs šāds atbildīgs starts ir mammām īstas briesmas.»
JŪTU LĪDZI OLIMPIEŠIEM UN VIŅU MAMMĀM, — sacīja Maiga Fadejeva, kura labi zina, ko nozīmē skatīt dēla startu olimpiskajās spēlēs, līdzi pārdzīvot prieku un vilšanos. Ārijas Romanovskas foto
Ir pagājuši 16 gadi, kopš Aigars Sidnejas olimpiādē izcīnīja sudraba medaļu 50 km soļošanas distancē.Skatījos pa nakti televizoru, jau pēc 25. kilometra Aigars sāka prasīt enerģijas dzērienu, zināju, ka tā īsti nevajag, man likās, ka viņš sāk lūzt. Turklāt vienu, otru apli vēl neparādīja. Tad visu laiku jādomā par tiesnešiem, jāskatās, kurā virzienā iet. Man tobrīd sākās nervu drudzis, viss ķermenis trīcēja. Man emocijas tajos brīžos ļoti krājas.Bet beigās taču viss bija labi.Atēnas, Atlanta, Sidneja... Atlantā 25 sekunžu pietrūka līdz bronzai. Jauns gurķis jau viņš vēl tad bija. Sidnejā viņš izskatījās kā izžņaugts citrons. Pirmais, ko atceros, ka skūpstīja sieviņas un dēliņa bildi, tad sazvanījāmies. Es raudu, bet viņš saka: «Mammu, kāpēc tu raudi? Mums taču ir medālis!» Bet es stāvu un trīcu. Tie ir pārdzīvojumi. Taču no otras puses: cik gan mammām uz pasaules tas dots? Tā ir. Bet, tā atklāti sakot, man ir trīs dēli, un, ja visi būtu sportā, tas būtu bijis par traku, jo lielais sports ir ļoti nežēlīgs. Arī internetā raksta katrs, ko grib. Bet tu lasi to par savu bērnu, un tas ir — kā dzīvu miesu tev plēst. Lasi un jautā: nu, kā var tā domāt, ja neko taču nezina! Labi, nesanāca šoreiz, nebija laika, iespēju. Cilvēki taču nezina, kā sportisti trenējas. Aigars izgāja treniņu, un zeķes asiņainas... Ja treniņā tā var likties ārā, tad ir skaidrs, ka viņi tajā vienīgajā sacensībā Rio dara visu, ko tobrīd iespēj. Uz olimpiādi neviens nebrauc, lai sevi pasaudzētu. Skatījies mūsu septiņcīņnieci? Visa noteipota, viņai taču sāp, kāpēc izvēlējās atspērienu ar pretējo kāju? Un tika tik augstu!(Laura Ikauniece-Admidiņa ieguva 4. vietu Rio — red.) Kāda ir viņas rezerve? Tas viss ir jānovērtē. Domāju, ka neviens no olimpiešiem, kas šajā līmenī ticis, sevi nekad un nemaz nav žēlojis. Aigars man kādreiz teica: nelasi tos komentus, bet es vēl tagad lasu! (smejas). Zini, man patīk tie, kas pateikuši, ka lepojas, un tos kļauzotājus noliek pie vietas, pasakot, lai paceļ sēžamvietu un aiziet, un izdara. Tas nenāk tik vienkārši! Būt tajā līmenī un nest Latvijas vārdu pasaulē ir skaisti, bet tas nav viegli. Es uz šiem cilvēkiem skatos kā uz milzīga darba darītājiem. Pa naktīm esat pie televizora? Atklāti teikšu, ka nē. Ja mani ļoti interesē, tad ieiešu internetā un visu uzzināšu. Arņa startu gan skatīšos, manā acu priekšā auga, mazu par Aņu saucām... Un Agnesi skatīšos. Soļošana ir ļoti subjektīvs sporta veids, subjektīva tur var būt arī tiesāšana. (Arnis Rumbenieks un Agnese Pastare startē šodien 50 un 20 kilometru soļojumā — red.) Es viņiem novēlu izturību, pārspēt sevi, jo tad jau tā būs uzvara. Bet viņu mammas es pie sevis žēloju, jo ļoti labi zinu, kā tas ir. Jūs kādreiz bijāt, bet vai joprojām esat slavena sportista mamma? Es esmu trīs dēlu mamma un piecu mazbērnu vecmāmiņa. Un es pati arī kādreiz sportoju, pat ja tagad tā vairs neizskatās (smejas). Man patika vieglatlētika, basketbols. Groza spēlē biju pat komandas kapteine. Vienmēr ar tādu aizrautību skatījos TTT komandas mačus.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv